web analytics
_-0815

Mīlestība aiz bieza stikla

TEKSTS: Lauma Lūse-Kreicberga

Gaidot meitiņu, viņai bija ļoti bail krist pēcdzemdības depresijas bezdibenī, no kura tikko bija izrāpusies laukā, tāpēc jau grūtniecības laikā viņa meklēja palīdzību un atbalstu. Šodien IVETA PARRAVANI, Oskara (9 gadi) un Melodijas (4 gadi) mamma, atzīst, ka šī smagā pieredze mainījusi ne tikai viņas uzskatus un vērtības, bet arī dzīves ceļu. Viņa radīja biedrību „Debesmanna.com” kā atbalstu cilvēkiem, kas saskārušies ar pēcdzemdību depresiju, vēl vairāk – viņa pati kļuvusi par psihiskās veselības pirmās palīdzības instruktori un turpina apgūt psiholoģiskās konsultēšanas prasmes. 

Reiz bija tā

Iveta Parravani jau septiņpadsmit gadu dzīvo Londonā. Tobrīd, kad pieteicās Oskars, viņa četrus gadus bija laimīgi precējusies, un abi ar vīru ļoti gaidīja savu bērniņu ierodamies pasaulē. „Biju iztēlojusies, kā viss notiks, kā dzemdēšu un kā mēs satiksimies, taču viss notika citādi – dzemdību pieredze izrādījās ļoti emocionāla un traumatiska. Dzemdības tika stimulētas, tomēr pēc piecdesmit divām stundām, kad bērniņam jau trešo reizi gandrīz apstājās sirds, ārsti lēma par akūtu ķeizargriezienu, lai glābtu bērnu.” Pēc bērniņa piedzimšanas Ivetas dzīve sagriezās kājām gaisā. Sākumā viņa pat nenojauta, ka viņu piemeklējusi pēcdzemdību depresija un ka atveseļošanās būs tik ilga. 

Jutos izgāzusies

Jau dzemdību laikā manā apziņā iegūlās bailes, ka mans bērns nomirs un man nebūs lemts būt mammai, un šīs bailes nepazuda arī pēc dzemdībām. Likās – jo mazāk viņam pieķeršos, jo mazāk man sāpēs, kad viņš nomirs. Kad viņš raudāja, negribēju viņam tuvoties. Man visu laiku, arī naktīs, bija trauksmes un panikas sajūta – neēdu, nespēju gulēt, biju nogurusi… Ar katru mirkli kļuva arvien sliktāk, līdz negribēju ne iet cilvēkos, ne arī būt savam dēlam blakus. Jutos izgāzusies visās dzīves sfērās – kā mamma, kā sieva, arī kā draugs, jo sāku izvairīties no draugiem, daudzus no viņiem zaudējot. Man bija kauns un vainas apziņa, jo es biju gribējusi būt mamma – ļoti gaidīju Oskaru, un pēkšņi es viņu vairs negribēju, nevēlējos būt viņa tuvumā. Man visu laiku gribējās raudāt. Bet, kad raudāja viņš, man gribējās bēgt prom no mājas. Nevienam nespēju pateikt, ka man gribas nomirt, ka raudošs bērns mani tracina, ka negribu ņemt viņu rokās, bet mukt. Reiz, stāvot uz platformas un gaidot vilcienu, domāju, ka būs vieglāk, ja iziešu pretī vilcienam… Akli ticēju, ka manam bērnam būs labāk, ja viņam nebūs tādas slimas mammas kā es. Man likās, ka pašnāvība būs labākais, ko varu sniegt savam vīram un dēlam. 

Kauns un vainas apziņa

Par to, ka man ir grūti, biju ieminējusies citiem, taču vienmēr kāds man teica: „Neviens jau neteica, ka būs viegli”, vai arī: „Ko tu vari čīkstēt? Tev ir labs vīrs, vesels bērns!” Man likās, ka nedrīkstu sūdzēties. Es biju lasījusi par pēcdzemdību depresiju, zināju, kādas ir pazīmes, bet uz sevi to neattiecināju. Tā kā pēc ķeizargrieziena man bija dažādas veselības komplikācijas, mēģināju savu pašsajūtu novelt uz veselības problēmām. Turklāt, tā kā ar vīru pirmos sešus mēnešus pēc bērna piedzimšanas dzīvojām katrs savā valstī, jo vēlējos būt Latvijā kopā ar savējiem, domāju, ka vainīga ir šī izvēle. Savai pašsajūtai meklēju izskaidrojumu, taču beigās izrādījās, ka neviena no atbildēm uz jautājumu „kāpēc” neatbilda patiesībai. 

Vīrs ik pēc pāris nedēļām brauca pie mums uz Latviju, taču arī viņš, lai gan redzēja manu patieso „es”, neatpazina depresijas pazīmes. Arī viena no māsām vēlāk pārdzīvoja, sakot: „Kā es varēju neredzēt?” Savas sajūtas sabiedrībā lieliski mācēju noslēpt – biju perfekta mamma, vienmēr ar smaidu sejā. Neviens nenojauta, ka gribu paskriet zem vilciena, un tikai vienatnē, aiz sevis aizverot durvis, bija asaras un bezizejas sajūta. Es biju nogurusi no slēpšanās, mānīšanās un maskas nēsāšanas. Bija emocionāli grūti melot sev tuviem cilvēkiem. Reizēm man gribējās ar nagiem kasīt nost masku, kas smacēja. Tāpēc par depresiju mēdz teikt, ka tā ir klusuma epidēmija, jo cilvēks cieš vienatnē un apspiestās emocijas sāk grauzt no iekšienes. Fiziski biju blakus bērnam, bet emocionāli manis nebija, un bērns, protams, to juta…

Mēs to uzveiksim!

Nezinu, kas deva apskaidrību – dēla mīlestība, viņa dzīvesprieks vai apaļīgie vaigi, bet man pēkšņi kļuva bail no domām par pašnāvību, un es nolēmu Londonā vērsties pie ārsta pēc palīdzības. Osim toreiz bija desmit mēnešu. Ārsts uzstādīja diagnozi – pēcdzemdību depresija. Kad man to pateica, bija atvieglojums, jo beidzot uzzināju, kas man kaiš, bet vienlaikus arī šausmīgs kauns, ka man ir psihiska saslimšana. Man bija grūti pieņemt, ka man ir depresija, un ilgu laiku nevienam to neatklāju. To zināja tikai vīrs, kurš mani bija aizvedis pie ārsta. Viņš paņēma manas rokas un teica: „Mēs to uzveiksim!” Tobrīd manī bija tukšums, bet tagad, skatoties atpakaļ, liekas, ka tie bijuši visspēcīgākie vārdi, ko esmu dzirdējusi. Līdz pat šai dienai es varu apbrīnot savu vīru, kurš mani izturēja, jo ar savu rīcību viņu biju aizvedusi līdz ellei un atpakaļ. Viņš nekad mani nevainoja, taču teica, ka ir noguris no tā, ka visu laiku esmu neganta, dusmīga, nerunāju, bet vienlaikus izgāžu savas emocijas pār viņu. Mums bērnībā mācīja pašiem tikt galā ar grūtumiem, tāpēc es „runāju” ar darbiem, gāžot visu pār vīra galvu. Tas bija veids, kā centos pateikt, ka man sāp. Tagad, skatoties atpakaļ, šķiet – daudz vieglāk ir izstāstīt, pateikt, ka ir grūti, vai vienkārši raudāt.Mana lielākā kļūda bija tā, ka ļoti ilgi nevienam nestāstīju par savām izjūtām, jo baidījos, ka mani nesapratīs un nosodīs.

Es neesmu traka

Kas būtu noticis, ja toreiz nebūtu vērsusies pēc palīdzības pie ārsta? Dažkārt esmu par to domājusi… Visticamāk, mēs šobrīd kafiju nedzertu, jo manis vienkārši nebūtu. Atveseļošanās periods bija garš, un līdz pilnīgai atlabšanai pagāja pieci gadi. Ārsts izrakstīja antidepresantus, un man patiešām kļuva labāk – vairs neuzmācās drūmās domas, emocijas nebija tik izteiktas un saasinātas, taču dzīvesprieks tā arī neatgriezās. Osim bija gandrīz divi gadi, kad nokritu, guvu galvas traumu un vairākus mēnešus nevarēju tik vaļā no galvassāpēm. Nervu ārsts, pie kura ārstēju galvas traumu, bija lietas kursā par manu depresiju un ieteica apmeklēt psihiatru. Manī atkal bija noliegums – trakie iet pie psihiatra, es neesmu traka! Bet es paklausīju viņam, psihiatrs uzstādīja diagnozi, ka man ir ne tikai pēcdzemdību depresija, bet ļoti smaga pēcdzemdību depresija un pēctraumas stresa sindroms. Sāku iet terapijā, un sākās mana atlabšana. Taču, jāatzīst, divreiz kritu atpakaļ. Pirmā reize bija tad, kad lietoju tikai medikamentus, un pēc sešiem mēnešiem, kad man kļuva labāk un drūmās domas vairs galvā nenāca, pārtraucu tos lietot. Jau pēc pusotra mēneša man kļuva sliktāk, tāpēc atsāku dzert zāles. Otra reize bija tad, kad astoņus mēnešus biju apmeklējusi psihiatru, un man atkal likās, ka kļūst labāk. Tolaik mainīju darbu, un, tā kā Anglijā terapijā gāju caur privāto medicīnisko aprūpi, jaunā apdrošināšana vairs nesedza terapiju. Pati atļauties maksāt par vienu reizi 375 mārciņas nevarēju. Taču man kļuva sliktāk, tāpēc izlēmu maksāt un atsākt terapiju. Atceros, Osim jau bija vairāk nekā četri gadi, kad psihiatrs pateica: „Iveta, man liekas, ka tu esi gatava dzīvei. Es vairs negribu tevi redzēt!” Jau pagājuši četri pieci gadi, kopš nelietoju antidepresantus, neapmeklēju terapeitu un esmu uzveikusi depresiju.

Iespēja vērsties pēc palīdzības

Es ļoti ceru, ka kādam mana pieredze noderēs, lai atpazītu pēcdzemdību depresiju un nebaidītos meklēt palīdzību. Pēcdzemdību depresija skar katru piekto mammu un katru desmito tēti. 2013. gadā nodibinājām biedrību „Debesmanna.com”, kas joprojām ir vienīgā biedrība Latvijā, kas skaļi un atklāti runā par pēcdzemdību depresiju. Mājaslapā var iegūt informāciju par simptomiem, iepazīties ar pieredzes stāstiem un saņemt emocionālu atbalstu un iedrošinājumu vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem. Tagad arī paši sākam nodrošināt terapeitisku palīdzību un rudenī domājam organizēt terapeitisku grupu. Esmu lasījusi dažādus pētījumus un viedokļus, ka, saņemot atbalstu no apkārtējiem, pēcdzemdību depresija ar laiku var pāriet, taču uzskatu, ka depresija nepāriet pati no sevis un jāvēršas pie profesionāļa pēc palīdzības. Vienam tā būs tikai terapija, citam – terapija un zāles. Ir uzskats, ka pēcdzemdību depresijas gadījumā medikamenti nav nepieciešami, taču manā gadījumā tiem bija milzīga nozīme. Ceļš uz atlabšanu ne vienmēr būs īss, un kādam sadzīvot ar depresiju nāksies visu mūžu, taču vēlos radīt ticību, ka no tās var izveseļoties, ja meklē palīdzību. Gribu uzsvērt, ka pēcdzemdību depresiju var uzveikt, jo esmu tam pierādījums.

Milži, kas apēda prieku

Sākot atlabšanas ceļu un mācoties sevi iepazīt no jauna, tuvināšanās bērnam notika pakāpeniski, iepazīstot vienam otru. Spēlējos ar viņu, liku viņu gulēt, paijāju galvu un gulēju viņam blakus. Pirms tam to darīju pienākuma pēc, jo mammai tas jādara, nevis tāpēc, ka to gribu. Kā man psihiatrs teica, nebija tā, ka savu bērnu nemīlēju, es viņu mīlēju. Bet biju uzlikusi priekšā biezu aizsargstiklu, jo man bija bail, ka viņš nomirs. Es pati šo stiklu biju radījusi, lai sevi pasargātu – lai tad, kad viņš nomirs, man tik ļoti nesāpētu. Es neļāvu mīlestībai izlauzties cauri, taču pamazām salauzu šo sienu. Terapijā mācījos kausēt šo stiklu. Var jau būt, ka es iemācījos mīlēt, taču neviens no mums par vecākiem nepiedzimst. 

Depresija ģimenē ietekmē visus, it īpaši bērnu, tāpēc man bija svarīgi būt atklātai, beigt izlikties un slēpties. Par savu depresiju dēlam esmu visu izstāstījusi. Šķiet, pirmo reizi ar viņu par to sāku runāt jau divu trīs gadu vecumā. Zināju, ka vienmēr vēlēšos būt ar viņu atklāta. Es vairākkārt Osim esmu uzsvērusi – tad, kad viņš piedzima, man bija grūti, biju nomākta, daudz raudāju un skumu, bet viņš pie tā nav vainīgs, jo biju slima. Tikai pateicoties viņam un viņa tētim, viņa mīlestībai un spējai pieņemt mani tādu, kāda es esmu, man izdevās uzveikt depresiju un atveseļoties. Kopā ar dēlu izgudrojām pasakas un stāstus par to, kā briesmoņi apēda mammas prieku un puisēns gāja pasaulē meklēt milžus, kas apēduši mammas prieku, vēlmi spēlēties ar dēliņu un iziet ārpus mājas. Atceros, Osim bija četri gadi, kad viņš uz mani paskatījās un teica: „Mammu, mēs ar tēti milžus aizbaidīsim!” (Ivetas acīs parādās asaras.) Tajā mirklī sapratu, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu runāt ar viņu atklāti. 

Velku smagu bumbu

Domāju, ka nākotnē dēlam būs vieglāk pieņemt citus cilvēkus un nenosodīt viņus. Šķiet, viņš visu izprot, taču reizēm viņa sirds tomēr sāp. Piemēram, viņš saka: „Tu spēlējies ar māsu, bet ar mani negribēji spēlēties.” Vai arī… Skrundā atklājām ceļojošo izstādi „Estepatās”, kura visu gadu būs apskatāma dažādās Latvijas pilsētās un kuras mērķis ir runāt par jauno vecāku emocionālo labklājību. Pirms atklāšanas dēls teica, ka negribot braukt, jo cilvēki domāšot, ka tā bija viņa vaina, kāpēc mamma saslima. Es nometos ceļos un teicu: „Osi, es tev daudzas reizes esmu teikusi, ka tā nebija tava vaina.” Es viņam jautāju: „Ko „Debesmanna” dara?” Viņš atbild: „„Debesmanna” palīdz mammām un tētiem kļūt par priecīgām mammām un tētiem.” Nu, redz – tad jau ir labi, ka mēs to debesmannu kuļam, vai ne!? Viņš pēkšņi iesaucas: „Tad jau „Debesmanna” ir, pateicoties man!” Mēs ļoti daudz runājam, bet mani, protams, grauž vainas apziņa. Zinu, ka esmu uzveikusi depresiju, taču joprojām ir sajūta, ka velku sev līdzi ķēdi ar smago bumbu galā. Tā ir vainas apziņa un sevis šaustīšana par to, ko ar savu slimību esmu nodarījusi Osim. Kāpēc tik ilgi nemeklēju palīdzību? Vainas apziņa grauž. Ja es būtu darījusi ātrāk, aiztaupītu ļoti daudz pārdzīvojumu. No vienas puses, gribu atlaist ķēdi, bet no otras – nevēlos, jo tā ir kā atgādinājums, lai turpinātu „kult debesmannu”, jo daudzas sievietes velk tādas pašas bumbas. Simtprocentīgas brīvības manī joprojām nav, un speciālisti mani iedrošina atlaist, sakot, ka man pašai jāiemācās to izdarīt, un, visticamāk, es turpināšu ar sevi strādāt. 

Bailes izgāties otro reizi

Savulaik gribēju četrus bērnu, jo nāku no lielas ģimenes. Vienmēr ar lepnumu esmu stāstījusi, ka man ir trīs brāļi un trīs māsas, un viņi ir mans zelts. Gribēju, lai arī maniem bērniem būtu māsas un brāļi, cilvēki, uz kuriem paļauties. Taču pēc dzemdībām teicu, ka man vairs nebūs bērnu, man bija paniskas bailes palikt stāvoklī. Reiz psihiatrs teica: „Iveta, ir o.k. vairs negribēt bērnus, bet apsoli man, ka tas nav depresijas dēļ. Neļauj depresijai sevi atturēt no kaut kā, ko tu ļoti gribi.” Kad man sāka kļūt labāk, sapratu, ka patiesībā vēlos bērnu. Šķiet, zemapziņā gribēju parādīt, ka varu būt laba mamma, ka neesmu izgāzusies. Sākām ar vīru runāt un izlēmām, ka esam gatavi otram mazulim, taču visu grūtniecības laiku gāju terapijā. Lai gan man likās, ka esmu atveseļojusies, grūtniecība atsauca manī visu traumantisko pieredzi, emocijas, ko piedzīvoju, līda ārā visi tarakāni. Teikšu atklāti – man bija paniski bail no tā, ka sačakarēšu vēl vienu bērnu. Tiklīdz uzzināju, ka esmu stāvoklī, aizgāju pie sava ģimenes ārsta un pateicu, ka man vajadzēs atbalstu un palīdzību, jo viena galā netikšu. Man bija superīgs dakteris, kurš teica – darīsim visu, lai stutētu tevi, un nozīmēja uz slimnīcu, kur vecmātes un dakteri ir specializējušies darbā ar sievietēm, kurām bijuši psihiski traucējumi. Reizi nedēļā gāju terapijā, un pēc Melodijas piedzimšanas turpināju to darīt vēl sešus mēnešus. Nozvērējos sev, ka darīšu visu, lai nekristu pēcdzemdību depresijas valgos, un, lai gan man bija raudulīgums un dažādas domas, man netika diagnosticēta ne pirmsdzemdību, ne pēcdzemdību depresija. 

Tik svarīgs atbalsts

Pēc otrā bērna dzimšanas bija vieglāk arī tāpēc, ka par savām izjūtām runāju gan ar vīru, gan māsām un tuvākajiem draugiem, kuri man neļāva krist atpakaļ. Viena māsa pat atbrauca uz Londonu un nodzīvoja pie manis vairāk nekā mēnesi. Viņas atbalsts un rūpes par mani bija neatsveramas. Viņa mani mudināja pagulēt, atpūsties, ieiet vannā, arī naktīs viņa reizēm cēlās, gāja pie Melodijas. Man liekas, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc turpinu „bazūnēt un kult debesmannu”. Man ir daudz pārmests, ka esmu piebļāvusi visu internetu par pēcdzemdību depresiju, bet es turpināšu savu darbu, skaidrošu, cik svarīgi, ja tev pienāk klāt un samīļo, paņem aiz rokas un saka: „Mēs kopā to paveiksim!” Daudzas no mums ir lepnas, domājam, ka ar visu tiksim galā pašas. Mums ir kauns prasīt palīdzību, un spītīgi turamies pretī atbalstam, kuru var sniegt vīrs, draudzene, mamma, ome, māsa, dūla. Savulaik savu slimību biju spiesta atklāt arī darbā, kurā atgriezos deviņus mēnešus pēc dēla dzimšanas, jo man bija jāsāk iet terapijā, kas nozīmēja doties no darba prom ātrāk, un man bija superatbalstoša menedžere. Arī vēlāk komandas atbalsts man noteikti palīdzēja ceļā uz atlabšanu. 

No televīzijas līdz psihiskai veselībai

Četrpadsmit gadu strādāju televīzijā, kur man bija ļoti laba karjera, strādājot par kanālu menedžeri tādās kompānijās kā „Universal”, „Discovery” un „Viasat”. Piedzīvojot depresiju, man likās, ka visās dzīves jomās esmu izgāzusies, taču kā darbiniece turpināju doties uz priekšu. Pagājušā gada augustā tomēr izlēmu aiziet no darba. Atzīšos – man bija ļoti bail mainīt profesiju, jo savā darbā zināju vismazākās nianses un varēju darīt to pat ar aizvērtām acīm, bet manas sirds tur vairs nebija, un darīt darbu tikai tāpēc, lai saņemtu algu, negribēju. Šobrīd strādāju par psihiskās veselības pirmās palīdzības instruktori, dažādos uzņēmumos un skolās Londonā mācu atpazīt līdzcilvēkos emocionālos traucējumus, depresiju, pašnāvnieciskas domas. Lielbritānijā joprojām ir ļoti augsta stigma un diskriminācija darbavietās, tāpēc stāstu, cik svarīgi vadībai ir atbalstīt savu darbinieku, kas saskāries ar emocionālām grūtībām, un kāpēc labāk ir turpināt darba attiecības, nevis viņu atlaist. Es pati joprojām turpinu izglītoties, apgūstot psiholoģisko konsultēšanu, un rudenī uzsākšu diplomstudijas psiholoģiskajā konsultēšanā. Kas būtu domājis, ka četrdesmit gadu vecumā atkal mācīšos!?

Jāatzīst, ka pēcdzemdību depresija ir ne vien sāpīgākā, bet vienlaikus arī viena no labākajām pieredzēm, ko esmu ieguvusi. Lai gan nevienam nenovēlu iziet tam cauri, man gribas ticēt, ka esmu kļuvusi gudrāka, mainījusies mana dzīves uztvere un vērtības. Manuprāt, esmu kļuvusi par labāku mammu un empātiskāku cilvēku, jo protu ieklausīties. Esmu iemācījusies kopā ar otru iekāpt bedrē, kurā viņš atrodas, un būt ar viņu kopā. Tā līnija, pa kuru mēs visi ejam, ir ļoti trausla, un mūsu dzīvi var sašķobīt visdažādākie notikumi, arī tik priecīgs notikums kā bērna piedzimšana.

Žurnāls ‘Una’, 2019.gada augusts

Foto: Artūrs Kondrāts

Stils & Make Up: Rita Erdmane