web analytics
miscarriagemain

Mazuļa zaudēšana grūtniecības, dzemdību laikā vai pirmajā gadā pēc dzemdībām

Pirms krietna laika mani uzrunāja Pēcdzemdību depresijas atbalsta biedrības “Debesmanna” dibinātāja Iveta Parravani un lūdza uzrakstīt rakstu par mazuļu zaudējumu grūtniecības, dzemdību laikā vai pirmajā gadā pēc dzemdībām. Es piekritu, bet kādu laiku nevarēju saņemties un sākt rakstīt … Neskatoties uz to, ka daudz zinu par šo tēmu, esmu daudz strādājusi ar vecākiem, palīdzot viņiem pārdzīvot šo traumu, ir grūti… Mums ir grūti runāt par šo tēmu. Mēs izvairāmies saskarties ar to, kas mūs varētu sāpināt vai sāpina. Mēs nezinām, ko teikt šiem cilvēkiem. Mēs klusējam vai izliekamies, ka nekas nav noticis. Un tāpēc šie vecāki bieži vien paliek vieni paši ar savu traģēdiju, sāpi un tukšumu.

Diemžēl, ne visas grūtniecības vainagojas ar bērna ienākšanu šajā pasaulē. Daļa grūtniecību izbeidzas ar spontānu abortu, daļa bērniņu mirst grūtniecības, dzemdību laikā vai uzreiz pēc tam, tā saucamajā perinatālajā periodā, t.i. no 22. grūtniecības nedēļas līdz mazuļa 7. dzīves dienai, kā arī neonatālajā periodā, t.i. līdz 27.dzīves dienai (1) un vēlāk – pirmajā dzīves gadā. Iemesli augļa vai bērna nāvei var būt dažādi, un visus minēt šajā rakstā pat nav iespējams.

Visbiežāk, neviens nav gatavs tam, ka bērns var nomirt tik agri. Neatkarīgi no bērna nāves iemesliem un apstākļiem, vecāki, visticamāk, izjūt skumjas, zaudējumu, sēras, netaisnības rūgtumu. Bērna nāve, radot milzīgu vilšanās un zaudējuma sajūtu, dažiem var izraisīt izteiktas dusmas – uz sevi, uz citiem, uz pasauli… Sagrautas cerības un sapņi – atgriezties mājās kopā ar zīdaini, redzēt kā bērniņš aug, kā attīstās, būt viņam līdzās… Vienlaicīgi, var būt ir kāds, kas, lasot šis rindiņas, domā – “jocīgi, bet man tā nebija…”. Un tā tiešām arī var būt. Mēs esam ļoti dažādi un dažādi reaģējam uz līdzīgiem dzīves notikumiem vai traumatiskām situācijām.

Pamēģināsim apskatīt no psihologa viedokļa, kas notiek ar vecākiem pēc bērna zaudējuma.

Psiholoģijā par zaudējumu uzskata indivīdam kaut kā vērtīga, nozīmīga, ar ko viņam bija izteikta emocionālā saikne vai piesaiste un kas palīdzēja viņam izjust savu veselumu, un savas pastāvēšanas stabilitāti, zudumu. Tas varētu būt ne tikai tuvinieka vai emocionāli nozīmīga cilvēka zaudējums. Tas varētu būt arī darba zaudējums, šķiršanās, dzīvesvietas maiņa, materiālu vērtību, darbaspēju vai pat fiziskās pievilcības zaudējums (2). Neapšaubāmi, ka bērna zaudējums ir nozīmīgs zaudējums. Bēdas ir mūsu reakcija uz zaudējumu. Tas ir dabisks pārdzīvojumu process. Tā ir sērošana.

Psiholoģiskās reakcijas uz zaudējumu nosacīti var sadalīt vairākās fāzēs (no 3 līdz 7 fāzēm). Viena no visplašāk pielietotajām klasifikācijām (3) atzīmē sekojošas sērošanas fāzēs:

1.fāze – šoks un sastingums. Cilvēks uzzina par zaudējumu. Īpaši izteikti parādās pirmajās dienās un nedēļās pēc zaudējuma. Parasti tiek novērotas noteiktas aizsardzības reakcijas, piemēram, notikušā noliegums, emocionāls sastingums, uzmanības koncentrācijas grūtības, traucēta laika izjūta, emocionāli uzplūdumi vai nejūtīgums, vāja reakcija pret ārējiem kairinājumiem.

2.fāze – dusmas un skumjas. Cilvēks saskaras ar realitāti. Visspilgtāk izpaužas no 2 nedēļām līdz 3 mēnešiem ar tādiem raksturīgajiem simptomiem, kā paaugstināts jūtīgums, dusmas, vainas sajūta, aizkaitināmība, nepacietība, tiek meklēti vainīgie, tas ir pārmetumu laiks gan pret apkārtējiem un pret apstākļiem, gan pret sevi utt.

3.fāze – dezorientācija. Parādās parasti starp 5 un 9 mēnesi pēc zaudējuma. Var būt novērojami depresijas simptomi, vainas sajūta, realitātes apzināšana, nogurums, nepilnvērtības sajūta utt. Cilvēks pakāpeniski sāk pieņemt notikušo. Šo fāzi vēl sauc arī par kompromisu, jo šīs fāzes noslēgumā cilvēks atrod kompromisu starp “es atsakos tam ticēt” un zaudējuma kā dzīves realitātes pieņemšanu.

4.fāze – reorganizācija. Iestājas parasti ap 12-18 mēnesi pēc zaudējuma. Cilvēks galīgi ir pieņēmis zaudējuma faktu. Parādās atbrīvošanās un jaunu spēku sajūta, uzlabojas psiholoģiskā pašsajūta, veidojas daudz adekvātāks notikušās situācijas vērtējums un atjaunojas pašcieņa.

Caur šīm fāzēm iziet visi cilvēki, kuri saskaras ar zaudējumi, bet cik intensīvas būs tās vai citas reakcijas, cik ilgu laiku aizņems katra no fāzēm ir atkarīgs no paša cilvēka – no viņa garīgās, emocionālās, kognitīvās attīstības, no viņa reliģiskās pārliecības un pat no kultūretniskās piederības, no sociālās vides tradīcijām, kā arī no konkrētās situācijas, kurā notika bērniņa zaudējums – vai tā bija plānota un ilgi gaidīta grūtniecība, vai pirmā, vai bija piedzīvots bērna vai augļa zaudējums pirms tam, kādas attiecības valda pārī, vai bija veikta kāda medicīniska iejaukšanās, kāds atbalsts bija saņemts un vai vispār tāds bija sniegts utt. Vidēji sērošanas process aizņem apmēram 12 mēnešus. Ja cilvēks iestrēga kādā no sērošanas fāzēm, piemēram, zaudējuma fakta noliegumā vai akūtu bēdu periodā, ja akūts sērošanas process ilgst vairāk kā gadu (4), var runāt par komplicētu sērošanas gaitu un, tādā gadījumā, noteikti nepieciešama speciālistu (psihiatra, psihoterapeita) palīdzība, jo šis process var nozīmīgi apdraudēt cilvēka psiholoģisko veselību un reizēm arī dzīvību.

Bērna nāve grūtniecības, dzemdību laikā vai drīz pēc piedzimšanas ir specifisks zaudējums, kuru bieži pavada smagas un ieilgušas sēru reakcijas. Tas ir sarežģīts biopsihosociāls fenomens. No bioloģiskās puses – šo zaudējumu pavada vesela virkne fizioloģisku izmaiņu sievietes organismā, kas ir saistītas ar grūtniecību, dzemdībām un zīdīšanu. Piemēram, pēc grūtniecības pārtraukšanas vēl kādu laiku sieviete var izjust grūtniecības simptomus vai pēc bērna nāves turpina izdalīties piens utt. No psiholoģiskās puses – emocionālā saikne starp vecākiem un bērnu veidojas krietnu laiku pirms dzemdībām. Vecākiem parādās sapņi, ieceres par bērnu, par sevi kā par vecākiem. Tātad augļa vai pat bērna zaudējums var nozīmēt ne tikai kaut kā nozīmīga zaudējumu, bet arī savu vecāku statusa, dzīves cikla daļas, sapņu zaudējumu. Sievietēm tas reizēm sagrauj ticību savam ķermenim, kurš nespēja iznesāt vai dzemdēt bērnu, un pārliecību, ka esmu pilnvērtīga sieviete. Vēl tikai var piebilst viena autora vārdus: “Kad nomirst vecāks, Tu zaudē savu pagātni, bet kad nomirst bērns, Tu zaudē savu nākotni…” (2). No sociālās puses – sabiedrībā ir izplatīts uzskats, ka augļa vai tik maza bērna nāve nav īpaši liels vai “īsts” zaudējums. Un apkārtēji attiecīgi izturas, cenšoties mazināt zaudējuma nozīmi un nenovērtējot vecāku pārdzīvojumu patiesumu un dziļumu. “Tu vēl pārdzīvo? Beidz taču! Tu esi jauna, jums būs vēl bērni!”.

Arī bērna nāve pirmajā dzīves gadā pēc savas būtības neatšķiras no perinatālajiem zaudējumiem, bet klāt nāk vēl lielāka emocionālā piesaiste, kura paspēj izveidoties starp bērnu un vecākiem un citiem ģimenes locekļiem. Pēkšņums, piemēram, zīdaiņa pēkšņās nāves sindroma gadījumā, vai otrādi, cīņa par bērniņa veselību un cerības, ka viss izdosies, kā iedzimtu un smagu slimību gadījumos (5).

Tas viss kopumā dabiski noritošu sērošanas procesu bieži pārvērš par komplicētu stāvokli ar būtiskām negatīvām sekām zaudēta bērna vecāku dzīvē. Jāatgādina, ka bērniņa zaudējums var veicināt depresijas attīstību gan mammai, gan tētim, un tie no viņiem, kas pirms zaudējuma bija piedzīvojuši depresiju, ir pakļauti lielākam riskam, ka viņu sērošanas process noritēs smagāk vai ar sarežģījumiem.

PALĪDZĪBA

Lai sērošanas process noritētu bez sarežģījumiem un pēc iespējas dabiskāk, vecākiem, kuri piedzīvoja bērna zaudējumu, ir nepieciešams atbalsts uzreiz pēc notikušā. Visbiežāk tādu palīdzību varētu sniegt un sniedz speciāli sagatavots vidējais medicīniskais personāls. Galvenais palīdzības mērķis šajā posmā ir palīdzēt vecākiem apzināties notikušo, bērna īso klātbūtni padarīt reālāku un ļaut paust savas emocijas. Vairākās valstīs ir izstrādāti speciāli protokoli personālām, kuros tiek iekļautas visas specifiskās darbības, kas ir saistītas ar iespēju atvadīties no mirušā bērniņa. Visas norises saskaņo ar vecākiem, izskaidrojot katras darbības nepieciešamību vai, otrādi, nevēlamību un, galvenais, respektējot vecāku vēlmes visos posmos. Vecākiem tiek nodrošināta iespēja redzēt bērniņu, pieskarties viņam, pat nomazgāt un apģērbt viņu, pabūt kopā, lai pienācīgi atvadītos, iespējams, paņemt kaut kādas lietas atmiņai – piemēram, nofotografēt vai uztaisīt plaukstiņas nospiedumu utt. Vecākiem tiek piedāvāta palīdzība bēru organizēšanā. Šajā ziņā iepriecina informācija, ka rudenī Saeima 2.lasījumā atbalstīja priekšlikumu grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, kas dotu vecākiem likumisku iespēju pienācīgi atvadīties no saviem tā sauktajiem “Zvaigžņu bērniem”, proti, bērniem, kuri dzimuši priekšlaicīgi līdz grūtniecības 22.nedēļai un kuru svars nesasniedz 500 gramus (6). Ļoti palīdzoša var izrādīties izglītojoša informācija (bukleti, informācija specializētā mājas lapā) gan par emocijām, kas pavada cilvēku līdzīgā situācijā, gan par iespējām saņemt psihologa, psihoterapeita vai, iespējams, garīdznieka atbalstu.

Dažiem vecākiem palīdz tikt galā ar savam bēdām kāda ritualizēta darbība, piemēram, iestādīt koku, ziedot naudu vai brīvprātīgi iesaistīties smagi slimojošu bērnu fonda darbībā, aizdedzināt sveci noteiktā atmiņu dienā, vai piedalīties ikgadējos pasākumos 15.oktobrī, kas veltīti agri zaudēto bērnu piemiņai.

Gribētos atgādināt, ka šajā periodā vecākiem ir īpaši svarīgi parūpēties par sevi – pacensties regulāri un pēc iespējas veselīgi ēst; izvairīties no alkohola lietošanas, kas liekas var nedaudz mazināt sāpes, bet vienlaicīgi ļoti negatīvi var ietekmēt jūsu miegu; pieturēties noteiktai dienas kārtībai; iekļaut fiziskās aktivitātes, piemēram, pastaigas. Neaizmirsiet par savām izjūtām – nebaidieties dalīties ar tām ar savu partneri, ar tuviniekiem. Ja tas liekas neiespējami – rakstiet dienasgrāmatu, zīmējiet, gleznojiet, saceriet dzeju! (5, 7)

Lūdziet palīdzību ģimenes locekļiem un draugiem, pasakot, ko viņi varētu izdarīt jūsu labā – pabūt kopā ar jums un paskatīties kādu filmu, bet var būt atvest kaut ko no veikala. Arī nevalstiskas organizācijas, kas apvieno cilvēkus ar līdzīgu sāpīgu pieredzi, var sniegt lielu psiholoģisku palīdzību, jo tādā situācijā bieži liekas, ka neviens nevar saprast manas sāpes, izņemot to, kas pats tas ir piedzīvojis. Bet jāatceras arī to, ka ne vienmēr ar visu jātiek galā ar pašu spēkiem un ir normāli vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem, piemēram, pie psihologiem vai psihoterapeitiem.

Cilvēkiem, kas atrodas blakus vecākiem pēc bērna zaudējuma, arī var sniegt dažus ieteikumus. Nesakiet vecākiem, ka “Labi kā tā, jūs vēl nepaspējāt pierast pie šī bērniņa”, “Jums būs vēl bērni”, “Laiks izārstēs”, “Labi, ka viņš nomira, ja būtu dzīvs noteikti būtu vēl smagāk…”. Būtu daudz labāk pateikt: “Man ļoti žēl”, “Ļoti skumji” vai “Es nezinu, ko pateikt”. Piedāvājiet savu palīdzību, var būt kādos ikdienas rutīnas darbos – tas var izrādīties labākais veids, kā atbalstīt šos vecākus. Vienkārši esiet blakus, nevērtējot un nenosodot to, vai viņi sēro, un kā viņi to dara.

Nav svarīgi, vai Jūsu grūtniecība turpinājās tikai dažas nedēļas vai vairākus mēnešus, vai bērniņš nomira dzemdību laikā vai ātri pēc savas dzimšanas – viņš vienmēr bija un būs īpašs cilvēks jūsu dzīvē. Dodiet sev laiku padomāt, ko nozīmēja šis bērns, izjust tās emocijas, kas uznāk. Te nevar būt pareizu vai nepareizu, labu vai sliktu emociju.

Pēc piedzīvotā zaudējuma katram no mums jāiziet caur visu sērošanas procesu līdz nonākam līdz notikušā saprašanai un pieņemšanai. Kaut, iespējams, tagad, kad zaudējums ir tikko piedzīvots, tas liekas nereāli. Vajadzīgs laiks. Laiks nekad nevarēs pilnīgi izārstēt dvēseli, kura piedzīvoja zaudējumu, bet laiks dod iespēju un spēku atrast jaunas vērtības un jēgu piedzīvotajam.

Marina Brice

Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite

Papildus informācija par autori: www.intellego.lv/mes

Kontaktiem: 29178383, marinabrice.lv@gmail.com

 

Izmantotā literatūra:

  1. Mātes un bērna veselības aprūpe. (2008). Veselības statistikas dienasgrāmata.
  2. Добряков, И.В. (2010). Перинатальная психология. СПб: Питер.
  3. Mander, R. (2006). Loss and bereavement in childbearing. Routledge.
  4. American Psychiatric Association. (2013). Diagnostic and statistical manual of mental disorders (5th). Arlington, VA: American Psychiatric Publishing.
  5. Sherokee, I. (2002). Empty arms: Coping with miscarriage, stillbirth and infant Wintergreen Press.
  6. http://www.la.lv/vecakiem-bus-dota-iespeja-pienacigi-atvadities-no-sava-priekslaicigi-dzimusa-berna/
  7. http://www.marchofdimes.org/complications/

 

Foto: http://a.dilcdn.com