web analytics
mother-and-baby-by-nem_youth

Palaist grūtumu vaļā…

“Lai grūtumu palaistu pavisam vaļā, ir jābeidz analizēt katru mazo tā gabaliņu un jāskata lietas kopumā. Un tas, ko es saskatu ar manām šī brīža acīm, ir laimīgas beigas un pozitīvs stāsts par to, kā man sanāca cīnīties ar pēcdzemdību depresiju.

Es vienmēr dzīvē esmu pieradusi visu saplānot, salikt pa plauktiņiem un sagatavoties. Arī bērniņš mūsu ģimenē bija ļoti plānots, kvēli gaidīts un ļoti, ļoti gribēts. Ar vīru mēdzām sapņot, cik skaisti tas būs – mazais brīnums, skaisti svētdienu rīti, cik priecīgi un apgaroti būsim.

Realitāte deva par sevi ziņu jau dzemdību laikā, kad vīrs bija vienīgais, kuram bija kāds veselais saprāts, jo es, kura vienmēr spējusi racionāli domāt, šo spēju un jebkādu paškontroli biju pazaudējusi pilnībā, kas gan nav nekas neparasts sievietēm šādās situācijās. Viss aizmirsās, kad mazo, tik ļoti ilgi gaidīto bērniņu siltu uzlika man uz punča. Tas bija tā kā iztēlojos – prieka asaras, absolūta eiforija.

Pēc pāris dienām viss sāka mainīties. Es sev sāku pārmest, ka dzemdībās nebiju gana laba, likās, ka pareizas mammas dzemdībās uzvedas mierīgāk un sāpes uztver savādāk. Pārņēma sliktās mammas sindroms, kurš izpaudās kā asaru plūdi visas dienas garumā. Vīrs atbalstīja, nepārmeta, nekad nebiju viena ar bērnu, bet laika gaitā skumjas neatkāpās, tikai pastiprinājās. Raudāju par zaudēto brīvību, par to, ka nekad vairs nekontrolēšu savu dzīvi. Man riebās tas, ka nevaru izgulēties un bēbim nekad nav labi, ka nevaru savu dienu ielikt kādos rāmjos un jādzīvo haosā, ka attiecības ģimenē nekad nebūs tādas kā agrāk. Sāku izjust nenormālas dusmas uz sievietēm, kas bija mammas jau pirms manis, bet man ne pušplēsta vārda neteica, ka būt mammai (un vēl arī sievai) ir TIK ļoti grūti! Ar to prāta daļiņu, kas bija kaut cik jēdzīgi domājoša, sapratu, ka ar mani nav īsti labi. Nodarbojos ar pašpalīdzību –  rīkoju sev vienai svētkus ikdienā, lai to padarītu krāsaināku, gāju ar mazo stundām garās pastaigās, centos būt tāda, kādu biju iedomājusies ideālu mammu. Bet tas nepalīdzēja, jo paralēli centieniem tikt no purva laukā, es stigu arvien dziļāk – izvairījos no cilvēkiem, atstūmu draugus, jo uzskatīju, ka tik mazu bērnu nedrīkst traumēt ar biežu svešu cilvēku sabiedrību. Sev un bērnam laidu klāt vien pašu tuvāko ģimeni un arī to pašu nelabprāt, tikai mana mamma un vīrs, atkārtojot, ka viss ir labi, ka es esmu malacis un tieku ar visu galā, ka par mammu nepiedzimst, bet iemācās būt, manī spēja radīt relatīvu mieru, neviens cits.

Pēc kāda laika pēkšņi sākās problēmas tur, kur līdz šim viss bija bijis daudz maz kārtībā – bērns negribēja zīst manu pienu, kas mani pilnīgi sagrāva. Vairs galīgi sevi nežēloju un sāku nemitīgu cīņu par to, lai bērns tomēr ēstu mammas pienu. Spiediens no mediķiem situāciju neuzlaboja, mani nepārtraukti sēdināja uz diētām, jo domāja, ka problēmas ir alerģiju dēļ. Beigās mana ikdiena bija bērns, kas pie krūts raustās un kliedz. Manī sāka vārīties dusmas uz bērnu, uz sevi un visu pasauli. Gribējās visu mest, kliegt un sist visiem, kas kaut ko nedarīja man pa prātam. Jutos sliktākā mamma pasaulē, gribēju visu pamest, riebos pati sev. Bērns te mani kaitināja, te bija mīļākais pasaulē. Garastāvoklis pusstundas laikā mēdza mainīties amplitūdā no -100 līdz +100. Visam klāt nāca pedantisms un nepieciešamība par katru cenu mājās uzturēt ideālu kārtību,  turklāt nekādu palīdzību mājas solim nepieņēmu, jo neviens nemācēja darbus apdarīt tā, lai atbilstu maniem standartiem. Es izdegu, bet valdījos, tvaiku nenolaidu, kas finalizējās ar to, ka bieži stāvēju pie loga ar brēcošu mazo rokās un domāju, ka varētu pa to vienkārši izlēkt un miers. Tas arī bija brīdis, kad sapratu, ka netieku galā un meklēju psihologu. Jāsaka, ka vīram visu šo laiku praktiski visas savas sajūtas stāstīju, bet neko līdz galam, jo redzēju, ka arī viņam bija grūti, turklāt man bija kauns, ka es – stiprā un vienmēr visu pārvarošā – nespēju saņemt sevi rokās. Es jutos kā caurkritusi mamma un man likās, ka, ja atklāšu tuvākajiem, kā reāli jūtos, viņi par mani domās slikti. Beigās izrādījās, ka vīrs jau labu laiku nojautis, cik patiesībā slikti man ir, jau ir runājis ar manu mammu (kura, kā izrādās, pēc bērnu dzimšanas ir pārdzīvojusi ko līdzīgu) un abi kopā ļoti saudzīgi mani virzījuši profesionālas palīdzības virzienā.

Nav pagājis ilgs laiks, joprojām ir sliktākas dienas, bet es esmu iemācījusies mierīgāk uztvert dzīvi bez plāna, drusku nekārtību un to, ka es nevaru būt ideāla ne kā cilvēks, ne kā mamma. Bērnu baroju līdz 8 mēnešiem un tad nolēmu, ka gan bērnam, gan man tas dara mazāk laba, kā slikta – šis bija mans pirmais “es esmu mamma” lēmums, kad nedomāju par to kā vajadzētu darīt pēc ideālo mammu priekšrakstiem, bet kā es uzskatu, ka būs labāk. Bērns man ir mīļākais pasaulē un esmu iemācījusies viņu patiesi mīlēt. Bet attiecības ar vīru ir pārgājušas citā kvalitātē. Dzīves mācība man ir tāda, ka mīlēt iemācās un mīlestība laika gaitā mainās – arī savu bērnu mīlēt ir jāiemācās un ar savu mīlestību nav jāsmacē. Es nezinu, kā būtu bijis bez laicīgas palīdzības un tik ļoti atbalstošas ģimenes. Nav jākaunās no vājuma, tieši pretēji – jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā.

Turklāt, atceroties, cik ļoti pārdzīvoju to, ka gaidot bēbi ļāvos sevi maldināt, ka bērns ir tikai laimes un prieka avots mammas dzīvē, visām topošajām māmiņām saku, ka ir brīnišķīgi, bet ir tik pat ļoti (un vēl vairāk) grūti, ka nevajag dzīvot ilūzijās par rozā brēkulīti, kas būs papildinājums ģimenei. Nē, bērns ir pārmaiņu nesējs – viss izmainās un izmainās tik ļoti, ka prāts to uzreiz nespēj pieņemt. ”

Liene (vārds mainīts)