web analytics
banderoso

Ne viss skaistais sākās viegli

Mans ceļš uz pēcdzemdību nomāktību sākās ilgu laiku pirms mazā dzimšanas, jo jau grūtniecības laikā es izjutu trauksmi un iekšējas bailes par to kā būs pēc tam. Tajā laikā rakstīju maģistru, kas prasīja ļoti daudz enerģijas, nervu un negulētu nakšu. Bija sajūta, ka sēžu uz pulvera mucas ar taimeri, jo visu vajadzēja paspēt un laikā.

Maģistru aizstāvēju labi, bet no prieka vai gandarījuma nebija ne miņas. Līdz mazā sagaidīšanai bija palicis mēnesis, bet mani piemeklēja nenormāla niezēšana. Naktīs sevi ārprātīgi kasīju un nespēju pagulēt. Bērns bija iegūlies uz aknām un tās nespēja normāli funkcionēt, tāpēc bērna nākšanu pasaulē divas nedēļas pirms noteiktā datuma uztvēru kā atvieglojumu, ka beidzot vairs nebūs jākasās.

Dzemdības bija smagas. Vairāk psiholoģiski kā fiziski, jo neatradu kopēju valodu ar vecmāti. Mans ķermenis gandrīz uz pašām beigām pateica STOP un viss apstājās. Puika piedzima ar vakuuma palīdzību, tāpēc man nav sajūtas, ka es pati piedzemdēju. Tā kā bija sarežģījumi, placentu ņēma ārā zem narkozes. Pirmā doma pēc pamošanās bija, ka viss ir tik tukšs un pelēks, mazā nav, jo viņš atradās novērošanā. Viss bija sanācis ne tā kā biju plānojusi.

Tomēr visvairāk sāpēja attieksme un vārdi, ka mēs esam nekādi vecāki, ka mums nevar bērnu uzticēt. Tas sāp vēl joprojām, jo kaut kādā veidā laupīja pamatu zem kājām.

Puika bija prasīgs, daudz raudāja, kā arī nācās bieži vadāt pie ārstiem. Tas viss man radīja stresu un bezpalīdzības sajūtu. Nebija neviena, kurš varētu vai gribētu palīdzēt. Nakts barošanas pārvērtās murgā, jo es nespēju starp tām aizmigt. Svaidījos pa gultu un niknojos uz sevi, bērnu, visu pasauli. Drīz miega problēmas samilza, ka varēju negulēt pat vairākas naktis pēc kārtas. Dienā jutos kā zombijs, pārgurusi, dusmīga, pamazām sāku ienīst kaķi, jo viņš vienmēr ņaudēja, kad mazo liku gulēt. Kļuvu agresīva un pacēlu balsi gan pret draugu, gan bērnu.

Bezmiega naktīs man galvā jaucās miljoniem ārprātīgu domu. Gribēju iziet no sava fiziskā ķermeņa, lai beidzot būtu miers, lai murgainais periods būtu beidzies. Nereti, stāvot pie luksaforiem un gaidot iedegamies zaļo gasmu, gribēju lekt uz ielas zem mašīnas riteņiem. Likās, ka pamazām jūku prātā un sāku meklēt informāciju kā sev palīdzēt.

Tā manā dzīvē ienāca PEPmamma. Mēs daudz runājām gan par dzemdībām, gan manām sajūtām pēc tam, par bērnu un dzīvi kopumā. Es tikšanās reizēs raudāju, jo bija smagi atzīt sev cik aplamas domas manī mājoja. Soli pa solim viņa mani izvilka ārā no drūmā noskaņojuma. Vienā no pēdējām tikšanās reizēm viņa man iedeva izpildīt testu par pašsajūtu pēcdzemdību periodā. Es savācu kritiskos 12 punktus. Tikai viens punkts mani šķīra, la es būtu aiz tās robežas, kuru sauc par normu. Zinu, ka iepriekš es biju tur pabijusi.

Apkārtējie pat nenojauta cik tālu es biju aizgājusi pēcdzemdību skumjās, jo es uz āru reti kad ko palaidu. Draugs zināja, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu būt un daudz laika veltīja mazajam, bet mēs nekad par to nerunājām. Biežu jutos vientuļa, jo pēc bērna dzimšanas draugi kaut kur nozuda, it kā negribēja mani traucēt. Nereti bija sajūta, ka es esmu kļuvusi par spitālīgo, kurai pat nedrīkst pazvanīt.

Pašreiz es jūtos daudz labāk, jo ir iestājies iekšējs miers, kā arī beidzot normāli guļu. Lielu PALDIES varu teikt savai PEPmammai, kura man iemācīja cik svarīgi ir parūpēties par sava bērna mammu. Tas ir PAR SEVI. Tas nav egoisms, tā ir pamatnepieciešamība.

Būsim laimīgas un foršas mammas saviem mazajiem, bet nekad neaizmirsīsim sevi.

 

Banderoso