web analytics
cloud_castle_56

Mākoņu pilis, ilūzijas un realitāte.

‘Mūsu meitiņa bija ļoti, ļoti gaidīts bērniņš. Divus gadus mērķtiecīgi plānojām grūtniecību, bija veselības problēmas, ar kurām veiksmīgi tikām galā un, kad beidzot izdevās, lidoju pa mākoņiem aiz laimes. Tiesa gan, bija arī liela baiļu sajūta, kad tik kaut kas nenotiek. Dikti sargāju sevi visu grūtniecības laiku. Bailes, zināmā mērā, traucēja izbaudīt gaidīšanas laiku. Biju sagatavojusies teorētiski gaidāmajam mazulim: daudz lasīju par krūts barošanu, aprūpi un arī visādus psiholoģiskus rakstus. Biju pārliecināta, ka viss būs skaisti kā pasakā.

Mazā nāca pasaulē plānveida ķeizargriezienā, bet par to nebēdajos, jo nebiju pieķērusies domai par dabīgām dzemdībām. Es apzinājos jau no paša sākuma, ka visdrīzāk būs ķeizargrieziens manu veselības problēmu dēļ. Bijām mazulim draudzīgā slimnīcā – viss forši, operācija bija veiksmīga, sāpes īpašas nejutu, un drīz vien jau steberēju pa palātu, mazo rokās ucinādama. Pirmais šoks bija saistīts ar zīdīšanu! Maza nezīda krūti. Lai kā arī medmāsas censtos, nekas neizdevās. Pirmais vakars un nakts pārvertās murgā, jo mazā ļoti raudāja. Nikna medmāsa aizrādīja, ka ļauju mazajai raudāt, ka nelieku pie krūts, izņēma man meitiņu no rokām un ucināja pati… Sajutos nekam nederīga. Piezagās sajūta, ka netikšu galā ar viņu, ka meitiņa raudās, kamēr nomirs! Un es neko nevarēšu izdarīt! Dienas slimnīcā vilkās lēni. Cīnījāmies ar zīšanu, raudāju vienā baltā gabalā. Beidzot meitiņa kaut cik sāka ņemties svarā un mūs izrakstīja no slimnīcas. Vēl tagad atceros dienu, kad braucām mājās. Mašīnu, izrotātu ar baloniem, un drausmīgo izmisumu, kas mani bija pārņēmis, ka tagad ar visu pašai būs jātiek galā, ka man ir uzvelta tik milzīga atbildība, ka nezinu no kura gala ķerties klāt! Mājās atkal bija problēmas ar zīšanu. Mazā neņēma krūti, zvanīju konsultantēm, darīju ko man lika, bet…nekā! Bērns brēca no rīta līdz vakaram. Tikai kad pirmo reizi atslaucu pienu un redzēju, ka bērns izēd pudeli, es biju droša, ka viņa ir paēdusi, bet blakus atvieglojumam nāca milzīga vainas un nolemtības sajūta, ka krūts barošana neizdodas, ka esmu ļoti slikta māte! Nākošajā dienā pudeli nedevu, jo nolēmu nepadoties un cīnīties par krūts barošanu! Kaut kā tā lieta tomēr aizgāja!

Sajutos labāk, sāku staigāt garākās pastaigās. Kamēr meituce čučēja ratos, tas bija mans laiks – prom no četrām sienām, domāju savas domas, redzēju cilvēkus uz ielas… Bet naktis joprojām bija mans bubulis, krēslai tuvojoties, nāca skumjas un asaras, izslēdzot naktslampiņu, iekšēji trīcēju kā apses lapa. Nevienam neko neteicu par savām sajūtām, ārēji izlikos par starojošu māmiņu, tomēr ļoti arī centos izvairīties no kontakta ar citiem cilvēkiem. Ar mokām gaidīju brīžus, kad mazā aizmigs un es piederēšu tikai sev, bet tad nāca koliku periods! Katru pēcpusdienu bērns nebalsī brēca līdz pat vēlai naktij, mana sirds asiņoja! Brīžiem vienkārši atstāju mazo vienu gultiņā raudam un gāju prom, sēdēju otrā istabā un raudāju bezspēcībā, un izmisumā. Ap 3 mēnešiem kolikas pārgāja, sākām vest bērnu uz fizioterapiju. Esmu pateicīga mūsu fizioterapeitei, varēju visu izrunāt ar viņu, viņa mācēja mani nomierināt! Kā es gaidīju tās dienas, kad tiksimies un viņa man pateiks, ka ar mazo viss kārtībā, ieteiks ko ar viņu darīt, kā vingrināt, jo vēl man likās (un joprojām reizēm liekas), ka veltu par maz laika viņai! Ka manī nav vēlēšanās un prieka ar viņu darboties, un daru to piespiedu kārtā! Bet biju ar sevi daudz maz apmierināta, ja noteiktu dienas daļu veltīju šīm nodarbībām. Tas man deva sajūtu, ka esmu gana laba!

Nāca pavasaris, mazā kļuva mierīgāka, smaidīgāka. Pakāpeniski arī sākām ieviest piebarojumu! Tas man nāca kā liels atvieglojums, kad kādu ēdienreizi jau varēju ar biezenīti aizstāt! Sāku arī saprast ko mazā domā, ko vēlas, un lietas, no tā laika, sāka iet uz labo pusi. Man šķiet, ka lielā mērā esmu tikusi tam pāri. Ir gan palikusi vainas apziņa, ka pirmie mēneši bija kādi bija, ka varbūt pietrūka manas mīlestības un kontakta. Tagad cenšos to kompensēt cik nu manos spēkos!

Ko darītu, ja būtu iespēja visu sākt no gala? Vispirms jau nebūvētu to mākoņu pili par šūpulītī dusošu smaidīgu bērniņu, par ideālo krūts barošanu. Es viennozīmīgi nelasītu tendenciozus rakstus par šo tēmu! Iespējams, savas psihes saglabāšanas dēļ, atteiktos no cīņas par krūts barošanu, jo patiesībā man bija liels morāls diskomforts, kamēr vien zīdīju (gandrīz gadu) un neesmu droša, ka tas tiešām bija labākais, ko tobrīd varēju izdarīt mūsu abu labā.’

K.