web analytics
Image: Image: Stock representation of couple

Kad dzīvē ienāk depresija…

Pēc vairākiem kopā būšanas gadiem mēs nolēmām radīt ģimeni – apprecējāmies un pēc kāda laika gaidījām mazuli. Vienmēr biju gribējusi bērniņu, un te nu viņš bija – man tieši zem sirds. Katra kustība, katrs spēriens lika sirdij priekā ietrīsēties. Es biju tik laimīga kā vēl nekad – mans vīrs ir pats labākais vīrietis pasaulē, vienmēr prieka un enerģijas pilns, ārkārtīgi draudzīgs, sabiedrisks, atvērts, pieklājīgs un labām manierēm. Īsta sabiedrības dvēsele. Kad vien bijām ar draugiem vai kādā pasākumā, es vienmēr pēc skaļākajiem smiekliem varēju noteikt, kur ir mans vīrs. Mana vīra inteliģence, zināšanas, ambīcijas un nākotnes plāni bija tik iedvesmojoši. Es pati jutos tik piepildīta un starojoša. Tas cerību un plānu pilns laiks.

Bet dzīvē ne vienmēr viss iet pēc plāna. Jau grūtniecības laikā ārējie apstākļi ienesa ne vienu vien vētru mūsu ģimenes iecerētajā miera ostā. Mani darba devēji krasi mainīja attieksmi pret mani, uzzinot par manu grūtniecību. Savukārt neilgi pēc mazuļa piedzimšanas firmai, kurā strādāja vīrs, pienāca biznesam tik grūti laiki, ka daudzi, ieskaitot manu vīru, palika bez darba un bija spiesti doties jauna darba meklējumos.

Ja sākumā līdz ar mazuļa ienākšanu ģimenē mēs bijām patiesi laimīgi un priecīgi, tad drīz vien mūs pārņēma raizes un bažas par nākotni. Vīra darba meklējumi ieilga vairāku mēnešu garumā. Lai cik izmisīgi viņš censtos, nekādu panākumu nebija. Dzīvojām no iekrājumiem un bija sajūta, ka nauda kūst ātrāk kā sniegs pavasarī. Katrs saņemtais rēķins radīja spriedzi, katra neveiksmīgā darba intervija – nomāktību. Ja sākumā vīrs darbu meklēja tikai savā profesijā un tikai pilsētā, kur dzīvojam, tad pamazām viņš sāka pieteikties arī citiemdarbiem pilnīgi visur – Lielbritānijā, Latvijā, jebkur Eiropā vai pasaulē. Arī es izmisīgi meklēju darbu, jo es zināju, ka nekāda patīkamā atgriešanās pie esošajiem darba devējiem nebūs – jau bērna kopšanas atvaļinājuma laikā viņi informēja, ka vēlas manu štata vietu samazināt. Tātad – variantu nebija un vienam no mums darbs bija steidzami jāatrod.

Pamazām redzēju, kā mans vīrs zaudē dzīvesprieku. Kļūst nomākts un nerunīgs. Viņa valodā lēnām parādījās dažādas negatīvas frāzes: nekam nav jēgas, viss ir slikti, viņš ir neveiksminieks un vienmēr tāds bijis, kādēļ gan man vajadzēja viņu tādu apprecēt un, pats galvenais, kādēļ gan mums vajadzēja bērnu. Tagad viņam ir tāda atbildība, ar kuru viņš netiek galā. Un vispār – bērns naktīs raud un neļauj viņam gulēt. Bērns grib viņa uzmanību, nedod mieru.

Arvien biežāk viņš kļuva dusmīgs un ātri aizsvilās, vai arī noslēdzās sevī un negribēja ne ar vienu runāt, nevēlējās tikties ar draugiem vai radiem. Ik pa laikam ieminējās, ka nekam nav jēgas, ka pasaulei būtu labāk bez viņa, ka vēloties taisīt pašnāvību. Vīrs vairs nevēlējās neko. Tikai gulēja gultā, blenza griestos un nerunāja. Piedabūt viņu ēst vai ieiet dušā bija teju neiespējami. Dusmošanās uz mani un bērnu par pilnīgi visu jau bija kļuvusi par ikdienu. Viņu kaitināja  katra mana kustība, katrs izteiktais vārds, pat mana klātbūtne un vispār esība. Arī bērns viņu kaitināja. Jo tālāk no bērna, jo labāk.

Vīram bija pilnīgs apetītes zudums un viņš dusmojās par  to, ka es ēdu. Viņam likās, ka ēdiens mani padara resnu, un tas nozīmē, ka esmu pretīga un nemīlama. Viņam derdzās gulēt man blakus, seksu vairs negribēja, tādēļ izvācās nakšņot uz dīvāna. Bet arī dīvānā diez ko daudz pagulēt viņš nespēja. Bieži vien naktī pamanīju, ka viņš blakus istabā ir nomodā un neguļ. Visi mani lūgumi, lai viņš iet gulēt, netika saklausīti. Visbiežāk reakcija uz to bija tikai dusmas un rupjības. Jo mazāk viņš gulēja, jo vieglāk aizkaitināms kļuva. Emocionālas eksplodēšanas, dusmu un agresiju lēkmes arvien biežāk kļuva par mūsu ikdienu. Nemitīgi man bija jāuzklausa rupjības par mani un manu personību, ka viņš gribētu, kaut bērns nekad nebūtu piedzimis.Turklāt tas vienmēr tika teikts bērna klātbūtnē! Rupji un neiecietīgi viņš pret mani izturējās pat sabiedriskās vietās un manu draugu klātbūtnē.

Tas viss man ļoti, ļoti sāpēja, bet es redzēju, ka tas nav mans vīrs, tā ir depresija. Tā ir neganta garīga saslimšana, kas mūsu dzīvi pamazām pārvērš par elli. Visi mani centieni viņu dabūt pie ārsta un uzsākt depresijas ārstēšanu bija velti. Tās visas esot muļķības un viņš labāk zinot, kas ir kas.

Jo vairāk laiks gāja, jo trakāk mums gāja. Līdz biju spiesta saukt policiju, jo man bija pamatotas aizdomas, ka ir pienācis tas brīdis, kad viņš ir jāpasargā pats no sevis. Viņš bija kļuvis bīstams gan sev, gan apkārtējiem.

Pēc šī atgadījuma ārsti viņu tomēr pārliecināja sākt lietot medikamentus. Vīram pamazām atgriezās apetīte (viņš 2-3 mēnešu laikā bija zaudējis teju 15kg!) un viņš atsāka naktīs gulēt. Pamazām viņa aizkaitināmība un dusmas rimās. Bet viņš stingri turējās pie pārliecības, ka zāļu lietošanai nav nekādas nozīmes – visu atrisinās darba atrašana. Bet darba meklējumi kā nevedās, tā nevedās. Man pamazām radās bažas, ka depresija var atstāt iespaidu uz viņa spējām atrast darbu.

Tā kā mūsu ietaupījumi gāja uz beigām, man nekas cits neatlika, kā atgriezties darbā un vīram bija jāpaliek mājās ar mazo. Aukli atļauties nevarējām. Zinot viņa veselības stāvokli un nespēju pat lāgā piecelties no gultas, man bažas radīja tas, kas notiks ar viņiem abiem – bērnu un vīru, kamēr es būšu darbā. Ik dienu es biju sagatavojusi ne tikai brokastis visiem, bet arī pusdienas vīram un mazajam, visas nepieciešamās lietas bija saliktas un sakārtotas. Bērnu mājās pieskatīt viņš spēja: bērns bija paēdis, tīrs un pagulējis diendusu, tomēr iziet laukā ar mazo vīram nebija vēlme. Tad nu pārnākot mājās es ņēmu bērnu un gāju laukā staigāties. Atgriežoties mājās no pastaigas, es ķēros pie vakariņu taisīšanas un citiem mājas darbiem. Mans vīrs bija piekusis no bērna pieskatīšanas un gribēja atpūsties, būt viens. Viņu nemaz neuztrauca tas, ka es strādāju pāri saviem spēkiem – uz maniem pleciem bija pilnīgi visi mājas darbi, bērns un viņa vajadzības, negulētās naktis un algota darba veikšana. Vīrs tikai turpināja dusmoties uz mani. Viņam derdzās, ka viņam ir jādara ‘sieviešu darbi’ un jāpieskata bērns pa dienu, bet ģimenes apgādnieka loma tagad ir man.

Es sapratu, ka es izdegu un ilgi tā vairs nespēšu turpināt. Es sapratu, ka es daru pārāk daudz un vīram pat nav iemesla saņemties un sākt gribēt atveseļoties. Es pamazām sāku atstāt arvien vairāk darāmo viņa paša ziņā – sagatavotas pusdienas atstāju tikai mazajam, bet sev lai gatavo pats. Kad redzēju, ka ar to viņš tiek galā veiksmīgi, viņa ziņā atstāju arī ēst gatavošanu mazajam. Pēc kāda laika sāku pamanīt, ka viņš ik pa laikam tomēr spēj arī iziet laukā ar mazo.

Pēc kāda laika pienāca ilgi gaidītā ziņa – pēc astoņu mēnešu ilgiem darba meklējumiem mans vīrs ir dabūjis darbu. Turklāt ļoti labu darbu viņa profesijā. Priekšā stāvēja pārcelšanās dzīvot uz citu pilsētu.

Kaut arī paredzamas lielas pārmaiņas, es biju tik ļoti piekususi no visa, ka devos atvaļinājumā. Kopā ar mazo divas nedēļas ciemojos pie saviem vecākiem un draudzenes. Kas tā bija par atpūtu! Divas nedēļas neviens uz mani nedusmojās, nekliedza, ‘negruzīja’! Es varēju būt es pati un izbaudīt laiku ar bērnu – tādu prieka un mīlestības laiku, kāds mums mājās vienkārši nav iespējams. Atvaļinājuma laikā saņēmu ziņu, ka arī es esmu dabūjusi darbu tajā pat pilsētā, kurā vīrs. Ļoti cerēju, ka pēc pārcelšanās lietas mainīsies un viss būs atkal labi.

Bet velti! Kamēr mēs bijām prom, vīrs bija nolēmis, ka viņam vairs nevajag lietot zāles. To, ka viņam ir palicis daudz sliktāk, es pamanīju jau pirmajās minūtēs pēc atgriešanās mājās. Kaut arī darīju ko varēju, viņa ietiepība neārstēties bija pārāka. Viņam pašam likās, ka viņš bija izveseļojies. Viņam bija paniskas bailes kļūt atkarīgam no zālēm. Viņš uzskatīja, ka pārtraucot lietot zāles viņš atgūs kontroli pār dzīvi. Ka lietojot zāles viņš tiek attālināts no dzīves realitātes. Bet īstā un patiesā dzīve ir tā, kas ir bez zālēm. Īstā dzīve ir tā, kas ir tā sliktā un bezjēdzīgā. Viņaprāt zāles neko neatrisina, jo problēmas paliek. Iespējams, tā arī ir. Bet ir jāsaprot arī tas, ko ķīmiskie procesi smadzenēs depresijas laikā nodara cilvēkam. Bet to viņš negribēja nedz saprast, nedz atzīt.

Mēs pārcēlāmies, jaunais darbs vīram patika un viņu iedvesmoja, tomēr mājās viss turpināja pasliktināties. Dusmu un agresijas lēkmes arvien pieņēmās spēkā. Nu vairs nevarēja visā vainot darba neesamību un bija jāvaino kāds cits. Kuru gan citu vainot visās nelaimēs, ja ne sievu? Viss, pilnīgi viss bija mana vaina, viss bija mana atbildība. Uz mani jāizgāž dusmas par pilnīgi visu. Mūsu starpā normālas sarunāšanās vairs nenotika – vai nu viņš klusēja un nebilda ne vārda (un es varēju būt kā radio – sarunāties pati ar sevi), vai arī uz mani kliedza un dusmojās. Pat, ja es biju iemācījusies nereaģēt uz visiem šiem izgājieniem, tad arvien tika meklēti jauni veidi, kā mani sāpināt, likt justies vainīgai un atbildīgai. Bieži vien tas atgādināja kāršu spēli – ja parastās kārtis jau izspēlētas un nepalīdz, tad talkā jāņem trumpju dūži. Un tādi, šķiet, viņam bija iekrāti vairumā. Viņš neapstājās līdz nepanāca, ka sāku raudāt vai kļūstu dusmīga uz viņu.

Vistrakāk bija, kad dusmu un psihožu lēkmēs tika sarunātas lietas, kuras pats vēlāk neatcerējās, tajā skaitā, man ik pa laikam bija jānoklausās, kā viņš plāno par līķiem padarīt mūs visus trīs. Viņam viss ir vienalga, vai viņš ir dzīvs vai miris. Viņam ir vienalga, vai es un bērns esam dzīvi vai miruši. Nekam nav jēga. Un, ja reiz esmu viņa sieva, tad man arī jācieš šīs slimības dēļ. Bieži redzēju, kā psihožu laikos viņš nespēj kontrolēt savas dusmas un agresiju, tad mēs ar bērnu mēdzām slēpties citās istabās, lai sevi pasargātu.

Tā nav dzīve, mīļie, tā ir elle! Kad dzīvē ienāk depresija, katra diena ir elle! Ne tikai tam, kurš slimo ar depresiju, bet arī katram iesaistītajam ģimenes loceklim tā ir elle! Ja slimajam tā ir elle dēļ ķīmiskajiem procesiem viņa smadzenēs, tad pārējiem ir daudz grūtāk, jo viņiem jau slimības nav. Slimais psihožu laikā izārdās un neatceras, ko sarunājis, bet veselais visu atceras. Tas nekur nepazūd.

Kad man kļuva par smagu, un es to nespēju izturēt un mēģināju runāt par šķiršanos, viss beidzās ar to, ka viņš šķirties nevēlas… un man nevajag kārtot šķiršanos, jo viņš visu atrisināšot, taisot pašnāvību. Es saprotu, ka tā ir emocionāla šantāža. Tomēr redzot kāds viņš ir, man bija bažas, ka dažkārt tie vārdi var arī nebūt diez ko tālu no darbiem. Jā, protams, ka katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi, tomēr es nespēju samierināties ar domu, ka mana aiziešana no ģimenes varētu vīru patiesi pamudināt taisīt pašnāvību. Un es paliku šajā ellē… kā šīs nežēlīgās slimības – depresijas ķīlniece.

Mierinājumu es spēju gūt tikai savā ticībā Dievam, lūgšanās un paļāvībā, ka Dievs man neuzliks nest neko vairāk, kā es spēju. Praktizēju pazemību un pieticību. Ik dienas atgādināju sev, ka Jēzus ir mūs aicinājis ne tikai mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, bet arī mīlēt savu ienaidnieku. Kaut arī brīžiem vairs nesapratu, kurā kategorijā ierindojās mans vīrs – tuvākā vai ienaidnieka. Tomēr viens bija skaidrs – Jēzus mūs aicina turpināt dot beznosacījuma mīlestību. Tādu pat beznosacījuma mīlestību, ar kādu Dievs mūs visus mīl.

Es daudz lasīju par depresiju, runāju ar psihoterapeitiem un mācītāju, runāju ar cilvēkiem, kuri paši ir slimojuši ar depresiju, un ar tuviniekiem, kuri piedzīvojuši to pašu, ko es. Es gribēju saprast kas tā ir par slimību, kas ir iegrūdusi ellē ne tikai manu mīļoto cilvēku, bet mūs visus. Esmu daudz sapratusi un daudz mācījusies. Arī par lietām, kuras es pati darīju nepareizi, par līdzatkarību, kurā es pati biju iedzīvojusies. Gada laikā, kopš mūsu ģimenē plosās šī nelaime, mana mīlestība un spēja tolerēt nepanesamo tika testēta līdz bezgalībai.

Izrādās, ka brīnumi tomēr notiek. Manas lūgšanas ir uzklausītas! Pienāca diena, kad man piezvanīja jaunais ģimenes ārsts. Teica, ka esot saņēmis dokumentus no mūsu iepriekšējās dzīvesvietas un redz, kas notiek. Prasīja, vai man nevajagot kādu palīdzību. Es neatteicos. Likās tik dīvaini, kad kāds man prasa: „Kas notiek ar Tevi? Ne vīru, bet Tevi. Kā Tu tiec galā ar šo situāciju mājās? Kā mēs Tev varam palīdzēt?”

Un patiesi, šī gada laikā man jau bija radusies sajūta, ka es vairs neesmu. Ir tikai vīrs un vīra slimība, un ir tikai mazais bērns un viņa vajadzības. Manis vairs nav. Manas dusmas un aizvainojums tika norīts un noklusēts. Manas emocionālās un fiziskās vajadzības noliktas malā. Mans prieks un spēja būt laimīgai ir atņemta uz nezināmu laiku. Man jau vairs pat nebija spēka raudāt. Nebija spēka būt stiprai. Negribējās runāt ar draugiem un radiem, jo šķita, ka es to vien daru kā gaužos. Neko nedaru, tikai žēlojos. Riebos pati sev un šķita, ka arī citiem jau riebjos. Bet izrādās, ka tik traki nav. Arī es esmu, un arī man var būt dzīve. Izrādās, ka cilvēkiem rūp, kas notiek ar mani.

Interesanti, ka tajā pat dienā ārsts bija zvanījis arī manam vīram, un arī viņiem bijusi ļoti vērtīga saruna. Pēc tikšanās ar ārstu mans vīrs nu ir nolēmis, ka tomēr vēlas dzīvot, ka vēlas atveseļoties un atgūt savu dzīvi un prieku. Viņam ir nozīmēti medikamenti un psihoterapija. Pagaidām šķiet, ka viņš to lietu ir ņēmis nopietni. Dusmu un agresijas lēkmes mājās ir rimušās, un pamazām viņš atsāk ar mani sarunāties. Līdz pilnīgai atveseļošanai vēl tāls ceļš ejams, bet gaisma tuneļa galā ir parādījusies.

Skaidrs ir viens  – šī slimība ir izmainījusi mūs visus. Es nezinu, kā būs tad, kad būsim tikuši ārā no šīs slimības valgiem, bet viens ir skaidrs – nekad vairs nebūs kā agrāk. Izejot tam visam cauri, mēs esam kļuvuši savādāki. Mēs esam iepazinuši katrs pats savas un mīļotā cilvēka ļaunākās un negantākās rakstura iezīmes, savus tumšākos esības kambarus. Mūsu ticība un mīlestība tika testēta un grauta. Mūsu cerības un nākotnes plāni laupīti. Vai, kā un uz kādiem pamatiem mēs spēsim to visu atjaunot, ir vēl neatbildams jautājums. Es nesteigšos laikam pa priekšu un neapgalvošu, ka mēs paliksim kopā un būsim laimīgi. Varbūt tā būs. Bet tik pat labi – atgūsimies no šī visa murga un iesim katrs savu ceļu. To rādīs laiks.

Lai nu kā, skaidrs ir viens – neviens nekad nevar būt sagatavots situācijai, kad mājās ienāk tik postoša slimība kā depresija. Tas ir laiks, kad apgūstam lietas, par kurām mēs nekad neesam pat domājuši. Mēs iepazīstam sevi un mūsu tuvāko no tādas puses, kuru mēs labprāt nekad atklātībā nerādītu. Šajā laika posmā esmu apguvusi lietas, ar kurām vēlos dalīties ar visiem tiem, kuri tāpat kā es cieš no tā, ka ar depresiju slimo viņu mīļie.

Nākamajā rakstā rakstīšu par lietām, kas ir jāņem vērā, ja ģimenē kāds slimo ar depresiju.

Lilly (vārds mainīts)



There are no comments

Add yours