Raksti

Ne viss skaistais sākās viegli

No personīgā arhīva

Mans ceļš uz pēcdzemdību nomāktību sākās ilgu laiku pirms mazā dzimšanas, jo jau grūtniecības laikā es izjutu trauksmi un iekšējas bailes par to kā būs pēc tam. Tajā laikā rakstīju maģistru, kas prasīja ļoti daudz enerģijas, nervu un negulētu nakšu. Bija sajūta, ka sēžu uz pulvera mucas ar taimeri, jo visu vajadzēja paspēt un laikā.

Maģistru aizstāvēju labi, bet no prieka vai gandarījuma nebija ne miņas. Līdz mazā sagaidīšanai bija palicis mēnesis, bet mani piemeklēja nenormāla niezēšana. Naktīs sevi ārprātīgi kasīju un nespēju pagulēt. Bērns bija iegūlies uz aknām un tās nespēja normāli funkcionēt, tāpēc bērna nākšanu pasaulē divas nedēļas pirms noteiktā datuma uztvēru kā atvieglojumu, ka beidzot vairs nebūs jākasās.

Dzemdības bija smagas. Vairāk psiholoģiski kā fiziski, jo neatradu kopēju valodu ar vecmāti. Mans ķermenis gandrīz uz pašām beigām pateica STOP un viss apstājās. Puika piedzima ar vakuuma palīdzību, tāpēc man nav sajūtas, ka es pati piedzemdēju. Tā kā bija sarežģījumi, placentu ņēma ārā zem narkozes. Pirmā doma pēc pamošanās bija, ka viss ir tik tukšs un pelēks, mazā nav, jo viņš atradās novērošanā. Viss bija sanācis ne tā kā biju plānojusi.

Tomēr visvairāk sāpēja attieksme un vārdi, ka mēs esam nekādi vecāki, ka mums nevar bērnu uzticēt. Tas sāp vēl joprojām, jo kaut kādā veidā laupīja pamatu zem kājām.

Puika bija prasīgsdaudz raudāja, kā arī nācās bieži vadāt pie ārstiem. Tas viss man radīja stresu un bezpalīdzības sajūtu. Nebija neviena, kurš varētu vai gribētu palīdzēt. Nakts barošanas pārvērtās murgā, jo es nespēju starp tām aizmigt. Svaidījos pa gultu un niknojos uz sevi, bērnu, visu pasauli. Drīz miega problēmas samilza, ka varēju negulēt pat vairākas naktis pēc kārtas. Dienā jutos kā zombijs, pārgurusi, dusmīga, pamazām sāku ienīst kaķi, jo viņš vienmēr ņaudēja, kad mazo liku gulēt. Kļuvu agresīva un pacēlu balsi gan pret draugu, gan bērnu.

Bezmiega naktīs man galvā jaucās miljoniem ārprātīgu domu. Gribēju iziet no sava fiziskā ķermeņa, lai beidzot būtu miers, lai murgainais periods būtu beidzies. Nereti, stāvot pie luksaforiem un gaidot iedegamies zaļo gasmu, gribēju lekt uz ielas zem mašīnas riteņiem. Likās, ka pamazām jūku prātā un sāku meklēt informāciju kā sev palīdzēt.

Tā manā dzīvē ienāca PEPmamma. Mēs daudz runājām gan par dzemdībām, gan manām sajūtām pēc tam, par bērnu un dzīvi kopumā. Es tikšanās reizēs raudāju, jo bija smagi atzīt sev cik aplamas domas manī mājoja. Soli pa solim viņa mani izvilka ārā no drūmā noskaņojuma. Vienā no pēdējām tikšanās reizēm viņa man iedeva izpildīt testu par pašsajūtu pēcdzemdību periodā. Es savācu kritiskos 12 punktus. Tikai viens punkts mani šķīra, la es būtu aiz tās robežas, kuru sauc par normu. Zinu, ka iepriekš es biju tur pabijusi.

Apkārtējie pat nenojauta cik tālu es biju aizgājusi pēcdzemdību skumjās, jo es uz āru reti kad ko palaidu. Draugs zināja, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu būt un daudz laika veltīja mazajam, bet mēs nekad par to nerunājām. Biežu jutos vientuļa, jo pēc bērna dzimšanas draugi kaut kur nozuda, it kā negribēja mani traucēt. Nereti bija sajūta, ka es esmu kļuvusi par spitālīgo, kurai pat nedrīkst pazvanīt.

Pašreiz es jūtos daudz labāk, jo ir iestājies iekšējs miers, kā arī beidzot normāli guļu. Lielu PALDIES varu teikt savai PEPmammai, kura man iemācīja cik svarīgi ir parūpēties par sava bērna mammu. Tas ir PAR SEVI. Tas nav egoisms, tā ir pamatnepieciešamība.

Būsim laimīgas un foršas mammas saviem mazajiem, bet nekad neaizmirsīsim sevi.

Banderoso

Facebook
Twitter

Citi raksti

Bērnu mentālās veselības nedēļa ”Runā ar mani” 2024

'runā ar maniir skaistākais lūgumsko cilvēks cilvēkam lūdz'Autors: Laura Vinogradova Bērnu mentālās veselības nedēļa 'Runā ar mani' jau ceturto gadu no 4. marta tiešsaistē un klātienē. Pavisam drīz aicināsim tevi

Lasīt vairāk
17. februāris, 2024

Pēcdzemdību depresija un Gešaltterapija

Pēcdzemdību depresija nav mīts… tā ir reāla parādība, kas var skart jebkuru sievieti. Pēcdzemdību depresijas posmi ir dažādi sākot ar to, ka tās var būt dažas dienas vai nedēļas, līdz

Lasīt vairāk
23. februāris, 2021

Mīlestība aiz bieza stikla

Gaidot meitiņu, viņai bija ļoti bail krist pēcdzemdības depresijas bezdibenī, no kura tikko bija izrāpusies laukā, tāpēc jau grūtniecības laikā viņa meklēja palīdzību un atbalstu. Šodien IVETA PARRAVANI, Oskara (9

Lasīt vairāk
21. februāris, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.