web analytics

Stress

 

Šī nelielā raksta mērķis ir dalīties ar dažām teorētiskām un praktiskām zināšanām par stresa, spriedzes dabu, tomēr atceroties, ka psihohigiēnas, kā arī stresa menedžmenta joma ir pietiekoši plaša un lasītāja ieinteresētības gadījumā prasa vērsties pie grāmatu veikalos atrodamās specializētās literatūras.
Kāda sieviete reiz atcerējās pāris gadus vecu savas dzīves periodu, apmēram gadu viņa tika strādājusi 2 darbos, arī sestdienās, svētdienās. Šādu naudas pelnīšanu bija izsaukusi vēlme iegādāties dzīvokli un paņemt tam nepieciešamo hipotekāro kredītu, iegādāties visdažādākās lietas, kas šķita nepieciešamas. Viņas dienas, pēdējā gada laikā, sāka līdzināties viena otrai: nemitīga strādāšana, kalkulēšana galvā, ko par to atkal varēs nopirkt un vai pietiks ar ko samaksāt kredītu. Pēdējā pusgada laikā, viņa sāka izjust grūtības vakarā aizmigt, sāka pazust apetīte. Kaut kur aiz vairākiem „priekškariem” vārgi bija sadzirdama iekšēja balss, kas saka, „Pietiek, apstājies, lai turpinātu tā skriet, no kaut kā ir jāatsakās”, tomēr apstāties bija grūti, pat neiespējami, kā atceras pati stāstītāja. Pēc vairāku nedēļu grūtībām normāli gulēt un pastāvīgas nervozitātes viņa devās pie ārsta, kurš atteicās izrakstīt viņai miega līdzekļu. Ārsts ieteica pārdomāt, ko viņa savā dzīvē varētu mainīt un iedeva informatīvu lapiņu par miega higiēnu. Sieviete sadusmojās par tik neiejūtīgu attieksmi. Šādā stāvoklī jau bija grūti sadzirdēt, ka ārsts rūpējas, lai viņa risinātu problēmu nevis sekas. Viņa turpināja tāpat vēl pāris nedēļas līdz kādā rīta viņa nespēja piecelties no gultas, jo mugura bija pārstājusi darboties. Apmēram mēnesi viņa nevarēja pilnvērtīgi atgriezties darba vidē un knapi nosargāja ar savu „lielo apetīti” iegādātās lietas.
„Darbs, mājas, darbs, mājas: naudas pelnīšana, steiga, kavēšana, skriešana”, tā bieži vien cilvēki mēdz raksturot šī brīža ātro, dinamisko laiku. Pieauguša cilvēka ikdienas dzīve patiešām var paiet risinot dažādus sīkumus, domstarpības, lielākas vai mazākas problēmas un var rasties izjūta, ka esmu kā vāvere ritenī, slīkstu atvarā. Grūtības aizmigt – daudz dažādas domas, kas nav paspētas izdomāt līdz galam, ir tikai pirmie vēstījumi, kas apliecina, ka cilvēka organisms ir sācis nogurt. Nogurt no ātruma, steigas, spēka patēriņa, pārlieku liela informācijas, emociju apjoma. Te sāk parādīties domas par to, ka tas no kā ciešu ir stress.
Bieži vien savā dzīvē dzirdot stresa pieminēšanu, mēdzam domāt, ka tas viennozīmīgi ir kas kaitīgs un graujošs, tomēr tā nav. Tas, ko parasti izjūtam kā nepatīkamu un graujošu ir distress. Distress ir kaitīgs un neveselīgs stress. Tā ir nespēja tikt galā ar šķietamiem vai reāliem draudiem cilvēka fiziskajai, emocionālajai un garīgajai labsajūtai, kas rada virkni fizioloģisku un emocionālu reakciju. Tādas kā bezmiegs, saspringums muskulatūrā, stīvums, muguras sāpes, gremošanas problēmas, sirds un asinsvadu slimības, nomāktība, bezjēdzības sajūta, pastāvīga nervozitāte, bailes pazaudēt savaldīšanos līdz pat tās zaudēšanai. Turpretim, stress būtībā ir nespecifiska organisma atbilde uz jebkuru tam izvirzītu prasību. Un kā mēs zinām, prasības mūsu organismam ir jāizvirza kaut vai, lai no rīta pieceltos no gultas. Tādējādi pilnīga brīvība no stresa ir nāve.
Psiholoģiski stress tiek definēts kā trauksmes stāvoklis, kas rodas, kad notikumi vai atbildība pārsniedz cilvēka galā tikšanas spējas, bet fizioloģiski kā ķermeņa reakcija uz jebkādām prasībām, kurām ir jāpielāgojas, neatkarīgi no tā, vai tas izraisa mūsos prieku vai sāpes. Atšķirīgiem cilvēkiem, lai viņi būtu laimīgi ir vajadzīgs atšķirīgs stresa līmenis. Katram ir jāizpēta sevi un jāsaprot, kāds stresa līmenis viņam ir nepieciešams, lai neciestu no distresa, ko izsauc dīkstāve vai palielināta piepūle.
Paradoksālais, var šķist tas, ka no stresa reakcijas viedokļa, nav nekādas nozīmes tam vai situācija ar ko mēs saskaramies ir patīkama vai nepatīkama. Tik pat labi stāšanās laulībā vienam cilvēkam var nest distresu un reakcijas, kas citam būs pie darba zaudēšanas.
Svarīgi atcerēties, ka stresa pēcdarbība uz indivīdu var turpināties arī tad, kad stresors ir pārstājis darboties. Piemēram, pusdienas laikā uz mums ir kliedzis priekšnieks, bet vēl pēc 3 stundām ir sajūta, ka neesam no tā attapušies.
Pētnieki ir noskaidrojuši, ka lielākais disstresa cēlonis ir izsaukts ar stresu nepieciešamībā sadzīvot vienam ar otru, tādējādi, tieši attiecības ar otru cilvēku var būt visnozīmīgākā disstresa „barotne”. Tieši harmoniskas, mierīgas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem var būtiski mazināt iespēju sirgt ar distresu un tā radītajām sekām. Tomēr ir jāatceras, ka harmonisku attiecību ar citiem cilvēkiem galvenā veiksmes ķīla ir harmoniskas attiecības pašam ar sevi.

Daži ieteikumi kā nostiprināt savus spēkus pret visu veidu stresu: 

·         Uzturēt darbošanās līdzsvaru starp intelektuālu un fizisku slodzi.
·         Iepazīt sevi spriedzē: kas ir tas, kas parasti satrauc, sasprindzina, prasa vairāk pūļu?
·         Sākt atpazīt, kā ķermenis reaģē uz distresu un kas to nomierina, atslābina.
·         Ievērot miega higiēnu (uzturēt režīmu un veselīgas miega, aizmigšanas tradīcijas).
·         Atrast savu līdzsvaru starp būšanu sabiedrībā un vienatnē.
·         Atslābināšanās un relaksēšanās vingrinājumu prakšu izmantošana.
·         Atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem (ja tādi ir), tādiem kā smēķēšana, alkohola lietošana, azartspēles, ātra auto vadīšana, mūžīga kavēšana vai steigšanās.

Nobeigumā gribētos piebilst, ka viens un tas pats stresors dažādiem cilvēkiem var izsaukt dažādus bojājumus (kas vienam smiekli, otram traģēdija), tādēļ nevajadzētu sevi vainot, ja redzam, ka cits tiek galā ar to pašu stresoru ar kuru es netieku. Daudz efektīvāk ir meklēt veidus kā stiprināt savas aizsardzības pret šiem konkrētajiem stresoriem.

http://www.centrstaka.lv