web analytics

Panika


Viens no neadekvātiem trauksmes veidiem ir ģeneralizēta trauksme, kas ir ilgstoši noturīga, nav saistīta ar reālu situāciju vai ir pārspīlēta un izpaužas kā muskuļu un kustību spriedze, paaugstināta veģetatīvās nervu sistēmas darbība (paātrināta sirdsdarbība, viegls tremors, muskuļu saspringums, svīšana u.tml.), saspringtas gaidas vai priekšnojauta par kaut ko sliktu, miega traucējumi. Iemesli šādam stāvoklim arī pašam cilvēkam nav saprotami.
Ja trauksme palielinās, pilnībā pārņem cilvēku un parādās pēkšņas bailes nomirt vai sajukt prātā, to sauc par panikas lēkmi.

Panikas lēkmes ir spontānas, intensīvas, īslaicīgas trauksmes epizodes, kas parasti rodas negaidot, visbiežāk bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm un acīmredzama iemesla, un ko pavada virkne biedējošu fizisku simptomu. Panikas lēkme ilgst aptuveni 10–30 minūtes (reti ilgāk par stundu), intensitāti sasniedzot 5–10 minūtēs, un parasti parādās 1–2 reizes nedēļā, taču smagākos gadījumos – arī katru dienu.

Par panikas lēkmi var nosaukt pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz četriem sekojošiem simptomiem (pie nosacījumiem, ka tie nav saistīti ar kādu ķīmisku vielu lietošanu vai somatisku saslimšanu):

 paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss;
• pastiprināta svīšana;
 drebuļi, tremors (trīce);
 gaisa trūkuma sajūta, aizdusa;
 apgrūtināta elpošana, elpas trūkums;
 sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē;
 slikta dūša vai cits diskomforts (piemēram, vajadzība skriet uz tualeti);
 galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas;
• derealizācijas, depersonalizācijas, nerealitātes  izjūta (sevis apzināšanās izmaiņas, sajūta, ka “Es” tiek zaudēts);
 bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību;
 bailes nomirt;
tirpšanas, sastinguma vai durstīšanas sajūta (piemēram, rokas un kājas kļūst aukstas);
 karstuma vai aukstuma viļņi.

Kad cilvēks pirmo reizi piedzīvo panikas lēkmi, parasti viņš cenšas saistīt savu stāvokli ar kādu fizisku vai, retāk, psihisku saslimšanu. Sākas daudzi ārstu apmeklējumi, medicīniskas izmeklēšanas, kas nekādus nopietnus veselības traucējumus neuzrāda. Ārsts sāk izrakstīt pacientam trankvilizatorus un antidepresantus.

Tā kā panikas lēkmes atkārtojas, cilvēks no vienas puses sāk aizvien lielāku uzmanību pievērst savām ķermeņa sajūtām un pārspīlēt simptomus (piemēram, sirdsdarbības paātrināšanos, kāpjot pa kāpnēm, sāk uztvert kā tuvojošos infarktu), no otras puses – cenšas pasargāt sevi no situācijām, kurās varētu būt apgrūtināta nepieciešamās palīdzības sniegšana, un sāk izvairīties no atrašanās lielā cilvēku pūlī, braukšanas sabiedriskajā transportā vai iziešanas laukā no mājām bez kāda cita klātbūtnes.

Šādā gadījumā cilvēks papildus cieš arī no agorafobijas – bailēm no plašām, atklātām telpām, ko pats vēl vairāk attīsta. Var attīstīties arī klaustrofobija – bailes atrasties šaurās, slēgtās telpās. Pamazām cilvēks var sākt izvairīties no saskarsmes – gan dēļ bailēm kaut kur aiziet un nokļūt nedrošā situācijā, gan dēļ piesardzības, lai neizjustu kaunu, iekrītot panikā citu cilvēku klātbūtnē. Tāpēc pie panikas lēkmēm var veidoties depresija, arī alkohola atkarība. Ilgstošākā laika posmā panikas lēkmes var novest cilvēku pie sociālas izolētības, darbaspēju zaudējuma un tādējādi – pie dzīves kvalitātes būtiskas pazemināšanās.

Daži fakti:

►Panikas lēkme var notikt jebkurā laikā un bez iepriekšējiem brīdinājuma signāliem. Panika nav atkarīga no situācijas, vietas vai objektīvi draudošiem apstākļiem, tādēļ lēkmes ir neprognozējamas.

►Vēl joprojām panikas lēkmju rašanās iemesliem nav vienota teorētiska izskaidrojuma, taču ir skaidrs, ka trauksme ir atbildes reakcija uz iekšēju vai ārēju stresu.

►Panikas “upuru” vairākumu – vidēji 75% – sastāda sievietes.

►Visbiežāk cilvēki pirmo panikas lēkmi piedzīvo 18–24 gadu vecumā, taču ir iespējams pirmoreiz ar to saskarties, arī pārkāpjot 30–40 gadu slieksni.

►Panikas traucējumi vidēji divas reizes biežāk novērojami vecuma grupā no 25 līdz 44 nekā vecuma grupā no 45 līdz 64 gadiem. Reti sastopami panikas traucējumi ir cilvēkiem virs 65 gadiem.

►Pārsvarā gadījumu panikas traucējumi parādās pēc pārdzīvota stresa pilna notikuma vai dzīves perioda. Tomēr, piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, vairums cilvēku nav spējīgi izskaidrot pēkšņo un spēcīgo baiļu rašanās iemeslu.

►Piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, cilvēki visbiežāk sauc ātro palīdzību, jo domā, ka viņus piemeklējis infarkts vai kāda cita nopietna slimība.

►Panikas traucējumu attīstībā tiek pieļauta liela pārmantoto ģenētisko faktoru ietekme. Vairākkārtīgi palielināts risks piedzīvot panikas traucējumus ir cilvēkiem, kas piedzimuši ģimenēs, kurās kādam no tuviem radiniekiem ir diagnosticēti panikas traucējumi.

►Bieži panikas lēkmi izraisa cilvēks pats – baidoties no atkārtotas lēkmes, viņš neviļus to izprovocē.

►Viens no panikas lēkmju “pavadoņiem” bieži ir agorafobija – bailes vienam atstāt mājas, izvairīšanās no lielveikaliem, rindām, vilcieniem, lidmašīnām utt. – no situācijām un vietām, kur ir grūtības ar ātru izkļūšanu un var būt problēmas ar medicīniskās palīdzības saņemšanu.

►Pastāvīgi panikas traucējumi atstāj nelabvēlīgu efektu uz personas dzīvi vairumā aspektu: attiecībām ģimenē, mobilitāti, sociāliem kontaktiem, nodarbinātību, ekonomisko statusu, tādējādi ievērojami ietekmējot personas dzīves kvalitāti.

►Panikas izpaušanos var ietekmēt psiholoģiski faktori: konflikti ģimenē, ģimenes atbalsta trūkums, trauksmes piedzīvošana bērnībā, hroniskas fiziskas vai psiholoģiskas slimības ģimenē, alkohola vai narkotiku atkarība tuvinieku vidū.

►Panikas lēkmes parasti liecina par neatrisinātiem iekšējiem konfliktiem, neizdzīvotām jūtām saistībā ar kādiem nozīmīgiem notikumiem.

►Lai gan panikas lēkmes laikā pārdzīvotie fiziskie simptomi šķiet ārkārtīgi biedējoši, pati par sevi panikas lēkme nerada reālus draudus un paliekošas sekas cilvēka veselībai. Tātad – tā neved ne pie nāves, ne paškontroles zaudējuma, ne sajukšanas prātā.

►Kā liecina pētījumi, panikas upuriem vairumā gadījumu ir labāki veselības rādītāji nekā vidusmēra cilvēkam. Panikas lēkmes stiprina un norūda organismu, īpaši sirdi, kas lēkmes laikā strādā kā pie nopietnas fiziskas slodzes.

Panikas lēkmes rosina meklēt atbildes uz būtiskiem, eksistenciāliem jautājumiem, aicina veikt korekcijas līdzšinējā domāšanas modelī un dod iespēju beidzot iepazīt pašam sevi. Izejot cauri šaušalīgajai panikas pieredzei, dzīve atmirdz pilnīgi jaunās krāsās – to atzīst gandrīz visi cilvēki, kas piedzīvojuši trauksmi un paniku.