web analytics

Vīriešu pēcdzemdību krīze

Lai arī ir pierasts runāt, ka sievietes piedzīvo pēcdzemdību krīzi, to piedzīvo arī vīrieši.

Lai arī problēma ir nopietna, vīrieši nemēdz iet pie psihologa un par to runāt, tāpēc labāk var palīdzēt apkārtējie cilvēki.

Problēmas pēc dzemdībām var būt gan tad, ja tēvs ir piedalījies dzemdībās, gan arī tad, ja gaidāms pirmais bērniņš un topošais tēvs nav gatavs pārmaiņām. Pat, ja šķiet, ka viņš jaunumiem ir gatavs, realitāte var izrādīties citādāka.

Neviens no mums nezina, kā konkrētie notikumi, tai skaitā bērna piedzimšana, mainīs mūsu domas un jūtas, emocionālo pasauli. Mēs varam tam sagatavoties teorētiski, bet praktiski tomēr nezinām, kā viss mainīsies un cik laika būs nepieciešams, lai atgūtu dzīves līdzsvaru un spētu izprast sevi. Tas attiecas uz abiem dzimumiem. Mēs esam pakļauti riskam, ka pārmaiņas būs citādākas, nekā esam iedomājušies un ka būs grūtāk, nekā domāts.

Pēcdzemdību depresija vīriešiem var izpausties gan kā seksuālās intereses mazināšanās pret bērna māti, gan kā nopietni seksuāli traucējumi, nepatika pret sievieti, vēlme šķirties, nespēja tikt galā ar profesionālajiem pienākumiem, hiperaktivitāte ārpus mājas, nevēlēšanās pārlieku daudz uzturēties bērna klātbūtnē, greizsirdība uz bērnu. Vīrieti var pārņemt apātija, viņš var zaudēt svaru vai pieņemties svarā, kļūt agresīvs vai atkarīgs no kaut kā.

Pirmā bērniņa ienākšana ģimenē

Neatkarīgi no tā, vai vīrietis bērniņam ir nobriedis un emocionāli jūtas līdzīgi kā topošā māmiņa vai ir noskaņots citādāk, ikviens zīdainis pirmajā dzīves gadā prasa pilnīgu mammas uzmanību un rūpes. Tādēļ ir svarīgi, lai sieviete jauno tēvu pēc iespējas vairāk iesaista aprūpē un emocionālajā saskarsmē, jo tas vīrietim palīdz izjust tēva lomu un to uzņemties.

Pārmaiņu dēļ vīrietim ir ne tikai prieks par savu bērnu un daudz jaunumu par tēva lomu. Ir arī negatīvas izjūtas, kuras viņš ne vienmēr spēj izskaidrot. Gandrīz katrs vīrietis jūtas atstumts un vientuļš. Tāpat kā sievietes, arī vīrieši ne vienmēr spēj paskaidrot, kas viņus nomāc un kāds ir iemesls savādajai uzvedībai.

It kā viss ir labi, piedzīvots brīnišķīgs notikums, bērns ir skaists un vesels, sieva ir laimīga un vienlaikus nogurusi, bērns mēdz raudāt, sievietei kaut kas sāpēt, kādreiz viņa paskaidro un kādreiz nē. Tādējādi vīrietim rodas izjūtas, ko ne vienmēr iespējams izskaidrot, tomēr skaidrs, ka tās saistītas ar atstumtības izjūtu, ko rada simbiotiskās jeb ļoti ciešās saites starp zīdaini un mammu.

Vīrietim vajag saprast vai no kāda uzzināt – tikpat svarīgi, cik deviņus mēnešus pacietīgi gaidīt mazuļa ierašanos, ir palīdzēt sievietei sākt «atdalīties» no bērna. Bērna attīstībā ir vairākas fāzes, sākumā mamma ir nepieciešama pilnībā, bet ar laiku pārāk cieša saikne var sākt traucēt zīdaiņa attīstībai. Šo saikni var palīdzēt mazināt vīrietis vai kāds hobijs.

Vīrietim sanāk nedaudz spraukties pa vidu vārda vistiešākajā nozīmē. Jāpievērš sievietes uzmanība, jāpalīdz organizēt un atjaunot partnerattiecības gan seksa, gan mīlestības, gan savstarpējā prieka ziņā. Ir pāri, kas veiksmīgi tiek tam pāri, un ir pāri, kuriem tas sagādā grūtības. Ja prieka avots sāk apsīkt, vīrieši var justies vīlušies. Bet patiesībā nekas nepazūd, nepieciešama aktīva darbība. Nevar gaidīt brīdi, kad viss būs pa vecam, jo tā, kā bija, nekad nebūs. Vīrieši maldās, uzskatot, ka tā varētu notikt, kad sieviete bērnu beigs barot ar krūti vai kad bērns sāks iet bērnudārzā.

Ja vīrietis ģimenes dēļ tikai strādā, viņš var sākt justies kā naudas mašīna. Viņš jūtas atbildīgs, bet arī noguris. Tāpēc ir svarīgi, cik vien iespējams, vīrieti iesaistīt gan emocionāli, gan fiziskiSievietei ir nepieciešams drošs balsts, vīrietim – prieka mirkļi. Neviens nav tik noguris, lai atteiktos no prieka un piederības izjūtas. Kā gan citādāk iespējams kliedēt nogurumu un iegūt pozitīvas emocijas? To nevar panākt, strādājot un mēģinot izgulēties. Arī sieviete var izdomāt ko neierastu, kas palīdzētu uzlabot attiecības, neskatoties uz nogurumu, grūtībām ar bērnu vai kādām veselības problēmām. Ir jābūt aktīviem.

Ilūzijas, ka reiz viss būs pa vecam

Pēc bērna piedzimšanas ik pa laikam gribas, lai viss būtu tā, kā bija. Tā ir normāla vēlme, kas ir saprotama. Psiholoģiskais briedums palīdz saprast, ka nekas vairs nevarēs būt pa vecam un tas ir labi. Ja attiecībās viss ir nemainīgs, nekur tālāk nevar tikt, un kādā brīdī attiecības paliek vienā fāzē, iestājas rutīna, un nav vēlmes kaut ko darīt.

Arī cilvēks nestāv uz vietas. Viņš mainās. Tāpēc tas, kas viņam kādreiz derējis, ar laiku vairs neder, jo dzīvei radusies cita garša. Protams, ir tradīcijas un ieradumi, ko gribas paturēt savā dzīvē kā iedvesmas avotu, un tas ir nepieciešams.

Svarīga ir patiesi labprātīga piedalīšanās dzemdībās

Topošo tēvu piedalīšanās dzemdībās ir saistīta ar daudzām pretrunām. Svarīgi, lai uz vīrieti neviens neizdara spiedienu. Ne mīļu, ne draudzīgu, ne varmācīgi emocionālu, piemēram, ar tādiem tekstiem kā – Tas ir tas, ko es no tevis visvairāk gaidu.

Vīrietim ir nepieciešams laiks, lai viņš varētu saprast, ko pats vēlas. Ir svarīgi, lai viņš zinātu, ka sieviete jebkurā gadījumā cienīs viņa lēmumu. Ja vīrietis izlemj nepiedalīties dzemdībās iekšējo baiļu vai dzīves pieredzes dēļ, sievietei jābūt lojālai. Turklāt ir jāsaprot, ka tas nav vienīgais gadījums, kad par vienu jautājumu var būt atšķirīgi uzskati.

Ir svarīgi spēt pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, un līdz ar to spēt pieņemt arī viņa atšķirīgo viedokli. Lai arī sievieti vīrieša lēmums var sāpināt, svarīgi atcerēties, ka tas nav vienīgais brīdis, kad vīrietis var būt līdzās.

Ja vīrietis piekrīt sievietes dēļ un pats nav ticis skaidrībā, vai to grib, dzemdību laikā viņu var plosīt iekšējas pretrunas, var rasties šaubas. Ja viņš ir piekritis labprātīgi, tad visa enerģija tiek veltīta notiekošajam, zināmā mērā vīrietis ir atslābinājies, viņam nav problēmu redzēt sievietes dažādās reakcijas, emocijas un dzimšanas procesu.

Ja liela daļa enerģijas jāvelta tam, lai tiktu galā ar šaubām un iekšējām dusmām par to, ka ir piekritis, īsti nemaz negribot, vīrietis nevar iesaistīties procesā. Tas var izraisīt negatīvas izjūtas, par ko pats vīrietis var būt pārsteigts. Mainās arī uztvere.

Tomēr arī tad, ja tā noticis, ar to var tikt galā. Pēc dzemdībām vīrietis var atzīt, ka bija grūti un šaubās, vai vajadzēja piedalīties. Labāk ir izteikt savas jūtas, nevis norobežoties un dzīvot savās domās un izjūtās. Sievietei jāsaprot, ka tā nav kritika, bet izjūtas. Vīrietis savos pārdzīvojumos var dalīties ar savu sievieti, māsu vai citu tuvu cilvēku.

Protams, sievietei ļoti svarīgi ir savi pārdzīvojumi, un, sieviešu lielākais niķis ir gribēt būt novērtētām, saprastām un pieņemtām. Šī iemesla dēļ viņas bieži vien aizmirst pagriezt spoguli otrādi, tāpēc var neievērot, ka arī jebkurš vīrietis grib būt saprasts un novērtēts.

Sievietēm dzemdības ir dabīgs process, kurā gribas iesaistīt vīrieti. Tomēr, ja iedomājamies – mēs varētu kļūt par vīrieša dzīves vienīgo sievieti tikai tad, ja izlēktu ar gumiju. Kādas izjūtas rodas? Gribas atteikties. Tāpēc arī no otra nevar kaut ko prasīt ar nosacījumu. Turklāt, ja otrs ir gatavs darīt visu, nedomājot par sevi, tas nav īsti saprātīgi. Savu dzīvi un laimi mēs nevaram atdot citiem. Mēs nevaram būt laimīgi tikai tad, ja otrs cilvēks rīkojas tā, kā mēs vēlamies.

Kad vīrietis sāk runāt par savām izjūtām

Sievietes bieži grib, lai vīrietis runā par saviem pārdzīvojumiem, viņām vajag zināt, kas notiek vīrieša galvā. Patiesībā ir tā – kad vīrietis sāk runāt par savām emocijām un problēmām, bieži vien sieviete to nevar klausīties. Iespējams, sievietei nekas nav jādara, lai uzlabotu viņa pašsajūtu, bet uzklausīt un būt klāt var būt diezgan grūti. Depresija un nespēja izpaust savas jūtas var iet roku rokā ar alkoholismu vai citām atkarībām. Tādā veidā tiek meklēts šķietams atrisinājums vai patvērums.

Sievietes patiesā māksla ir spēt uzklausīt, nereaģējot asi un pārmetoši. Ja vīrietis mēģinās runāt un sieviete viņam pārmetīs izteiktos pārdzīvojumus, ar to saruna būs beigusies, vīrietis nebūs saprasts un meklēs mierinājumu citā veidā.

Ja sieviete grib palīdzēt, viņai jāļauj vīrietim izteikties un jārēķinās, ka tas var nebūt patīkami. Protams, bieži vien gribas, lai pēc izteiktā kaut kas mainītos, bet daudzi no mums pirmajā brīdī neprot atbilstoši reaģēt. Iespējams, mēs saprotam, bet nevaram atrast pareizos vārdus, lai pateiktu, ka esam uztvēruši, sapratuši.

Ja cilvēks klusē, tas nenozīmē, ka viņš nav dzirdējis. Reti kurš uzreiz prot atbilstoši reaģēt – Ja būtu zinājusi, ka tas tevi sāpina, nekad nebūtu tā darījusi. Tomēr laika gaitā būs vērojamas pārmaiņas, jo cilvēks būs dzirdējis, zinās un sapratīs, kā rīkoties, lai palīdzētu vai nesāpinātu.

Protams, var gadīties, ka cilvēki nav uz viena viļņa un tas, kas satrauc vienu, var nesatraukt otru. Ir grūti būt nesaprastam, bet nevar meklēt sapratni par visām varītēm. Izrunāties iespējams gan ģimenē, gan ar kādu citu tuvu cilvēku. Ir svarīgi izprast sevi, savas emocijas un meklēt risinājumu.

Psihoterapeite Inna Rezgale

Raksts pārkopēts no interneta portāla www.calis.lv