web analytics

Mākslas terapija

Mākslas terapijaDepresija. Divi, arvien biežāk dzirdēti un lietoti termini. Vai tie satiekas? Un kas notiek, ja satiekas? Mēģināsim noskaidrot.

Pēc Wikipēdijas sacītā – depresija  ir garīga slimība, kam raksturīgs hroniski nomākts garastāvoklis, zems pašvērtējums un pašcieņa, prieka un intereses zudums aktivitātēs, kas iepriekš tika uzskatītas par patīkamām. Tā izpaužas kā vispārējs garīgo spēju novājinošs stāvoklis, kas negatīvi ietekmē veselību, zaudējot spēju iekļauties ģimenes dzīvē, strādāt darbu vai mācīties skolā, uzturēt ēšanas un gulēšanas paradumus iepriekš pieņemtajā stāvoklī.

Vēl cits avots saka, ka depresija ir radošo spēku izsīkuma sekas.

Kas ir mākslas terapija?

Kopš vissenākajiem laikiem cilvēks ir pazīstams ar dziedinošo mākslas spēku.

Piemēram, zīmējumi uz klintīm, ir tas pats vizualizētais senča – mākslinieka vēstījums par tēmu „ Kādu es redzu pasauli?”, bet pirmatnējā pasaule bija pilna briesmu, riska un baiļu.

Varbūt tieši tāpēc alu mākslinieks stājās pie akmens molberta un uzzīmēja, piemēram, zobenzobu tīģeri, kam blakus līdz nāvei pārbijies cilvēciņš? Un, nedaudz pabaidījies un padomājis, piezīmēja cilvēka rokai šķēpu. Ha! Nemaz neesmu tik bezpalīdzīgs! Padomāja vēl, piezīmēja šķēpa galu garāku un „iedūra” to briesmoņa sānā. Viss. Baiļu vairs nav. Zāle atkal zaļa, gaiss zils, ūdens slapjš, bet pirmatnējais cilvēks – stiprais mednieks. Sasauca cilti, parādīja visiem savu mākslas darbu (novadīja grupas terapijas seansu). Daži piezīmēja vēl arī savus zīmējumus. Tā sacīt, terapeitiskā efekta pastiprināšanai. Un visi kopā – ieguva jaunu spēku, jaunu enerģiju un jaunu tēlu, kas palīdzēja labāk izdzīvot.

Mākslas terapija joprojām ir vistuvākā cilvēka pirmatnējai dabai. Mākslas terapijas metodes – dabiskas un saudzējošas dvēseles dziedināšanai un attīstīšanai caur māksliniecisko radīšanu. Senatnē – īpaši tērpi, rituāli, dejas, amuleti. Kopš 1940. gada aktīvi attīstījušās kā sarežģītas psihoterapeitiskās metodes K.G.Junga analītiskās psiholoģijas paspārnē. Mākslas terapijas virzieni lielos vilcienos atbilst mākslas virzieniem, bet tās tehniku skaits ir praktiski bezgalīgs. Biežāk praktizē mākslas terapiju (mākslas vizuālie veidi), mūzikas terapiju, kustību un deju terapiju, drāmas terapiju, pasaku, kino, foto, masku, etno un citus mākslas terapijas veidus.

Mākslas terapijas metode ir tik daudzpusīga un skaista, ka ir ideāli piemērota darbam ar ļoti dažādiem mērķiem. Izmantojot radošumu, iespējams izcelt dienas gaismā un transformēt visdažādākos iekšējos konfliktus un sasprindzinājumus. Radošajā aizrautībā un izpausmē dzimst jauns enerģētiskais impulss.

Mākslas terapijas galvenais postulāts ir vienkāršs: saskare un saistīšanās ar radošumu rosina pozitīvas izmaiņas cilvēka intelektuālajā, sociālajā, emocionālajā un personīgajā attīstībā. Un pat vēl vienkāršāk – mākslas terapijā nozīmīgs ir simbolisms, tas ir – vektors, kas norāda ceļa virzienuproblēmu vai arī atslēgu tās risinājumam. Un radītā darba mākslinieciskajai vērtībai visbiežāk nav nozīmes. Galvenā uzmanība mākslas terapijas procesā ir vērsta ne tik daudz mākslas darbu (klienta radošā procesa produktu) kā uz autoru – īpašu un unikālu personību ar savām vajadzībām, motīviem, vērtībām un stereotipiem.

Māksla šai gadījumā ir jūtu neverbāla izpausme, tā samazina vārdu plūdumu, palīdz distancēties no sakāpinātām emocijām.

Mākslas terapijas procesā cilvēkam tiek dota iespēja līdzsvarot iekšējās pasaules, domu, jūtu un fantāziju kausu ar ārējās pasaules aktivitātēm. Tā iedrošina “izlauzties” cauri traucējošām barjerām, pasargā no intelektualizēšanas un distancēšanās no emocijām, ļaujot sastapties ar to, ko bieži grūti izteikt vārdos – gan burtiskā nozīmē (fizioloģisku iemeslu dēļ), gan saistībā ar psiholoģiskiem iemesliem (spēcīgas, sāpīgas emocijas). Rezultātā – solis uz priekšu personības attīstības procesā, atrisināti iekšējie konflikti, dzīves kvalitātes uzlabošanās.

Te nu arī esam nonākuši pie mākslas un depresijas tikšanās.

No vienas puses – hroniski nomākts garastāvoklis, zems pašvērtējums un pašcieņa, prieka un intereses zudums kā radošo spēku izsīkuma sekas. No otras – droša vide, visdažādākās izpausmes iespējas, simbolu un radošās enerģijas klātbūtne, iespēja runāt nerunājot, mainīt dzīvi caur spēli.

Parasti ir grūti pilnībā atvērties svešam cilvēkam, uzticēt citam pašas tumšākās un dziļākās jūtas. Mēs esam labi iedresēti apspiest emocijas un rādīt priecīgu seju pat tad, ja gribas kliegt. Mākslas terapijā vārdi ne vienmēr ir nepieciešami. Uzklāt krāsu uz papīra vai iespiest pirkstus māla pikā var būt daudz drošāk nekā iedot balsi savām sāpēm, traumējošiem notikumiem un atmiņām. Izdejot, izspēlēt, izdziedāt bez vārdiem. Tas viss palīdz atbrīvoties no sastinguma. Tas, ka netiek pateikts nekas, ko atpazīstam vārdos, kas pierasti cilvēka ausij, nenozīmē, ka nekas netiek atklāts vai pateikts.

Simboli, krāsas, izjūtas, tēli, pats radīšanas process – tas viss palīdz tikt skaidrībā ar to, ko patiesībā jūtam. Emocijas un jūtas, kas iemiesotas mākslas darbā, kustībā vai skaņā, ir vieglāk ieraugāmas, izprotamas, pieņemamas un pārveidojamas.

Sākotnēji mākslas terapija tika pielietota galvenokārt kā psihokorekcijas metode. Pat ļoti slimiem pacientiem ar tās palīdzību var novērst apātiju un iniciatīvas trūkumu, jo cilvēka pašdziedinošie mehānismi ir cieši saistīti ar viņa radošajām spējām.

Mākslas terapija palīdz atbrīvoties no  depresijas, fobijām un neirozēm, jo paaugstina pašvērtējumu, atslābina un atbrīvo no negatīvām emocijām un domām, veido radošu attieksmi pret dzīvi ar visām tās grūtībām un māca rast risinājumus neparastām situācijām.

Pētījumi liecina, ka tad, kad mēs baudām kaut ko, kas, mūsuprāt, ir skaists (mākslas darbs, mūzika, deja, paša radīts mākslas darbs), smadzenēs atbrīvojas neirotransmiters dopamīns, kas nosaka spēju koncentrēties un arī laimes izjūtu. Tas faktiski pielīdzināms smadzeņu darbībai, kas pārstāv mīlestību! Dopamīns liek mums gribētvēlētiesmeklēt un atrast.

Mūsu „pieaugusī” dzīve ir tik steidzīga un nopietna, ka spēlēties mēs pārstājam pārāk agri. Un paliekam uz visu atlikušo dzīvi neizspēlējušies. Mākslas terapijas metodēs parādās Spēle, kas ļauj mums drošā un komfortablā vidē atklāt, ka „es ļoti daudz varu” – varu būt tāds, kāds nekad vēl neesmu bijis reālajā dzīvē, varu darīt lietas, ko nekas reālajā dzīvē neesmu darījis, varu uzdrīkstēties teikt vārdus, ko neesmu nekad teicis un trenēties jaunai dzīvei realitātē. Tādu resursu būtu grēks neizmantot.

Psiholoģe, ekspresīvo mākslu terapeite

Ilona Gaile