web analytics
emotional_intelligence

Emocijas – kāpēc tās vajadzīgas un kā tās attīstās zīdaiņa vecumā?

DIĀNA ZANDE (DR.PSYCH., KOGNITĪVI BIHEIVIORĀLĀ PSIHOTERAPEITE)

Cilvēks nevar nejust. Nevar nedomāt. Nevar neko nedarīt. Viņš visu laiku kaut ko jūt, kaut ko domā, un kaut ko dara. Bet cik bieži mēdzam teikt – “es neko nejutu”, “neko nedomāju” vai “neko nedarīju”.

Kā tad ir īstenībā? Es nevis “es neko nejutu”, “neko nedomāju” vai “neko nedarīju”, bet gluži vienkārši neapzinājos savas emocijas, nepievērsu uzmanību domām, kuras zibenīgi nomainīja cita citu, novērtēju savu darbību kā “nevērtīgu”, bet pateicu, ka neko nedarīju. Tiešām neko nedarīju? Zvilnēt pie kārtējā seriāla ir darbība, tiesa, ne tā, ko uzskatu par lietderīgu, piemēram, iztīrīt skapi….

To, cik svarīgi ir saprast savas un citu cilvēku emocijas, apzināties savu rīcību un visu mūžu trenēt pašregulācijas spējas, uzsver teorētiķi, kuri nodarbojas ar emocionālās inteliģences izpēti.

Savu emociju, domu un uzvedības labāku apzināšanos, izvērtēšanu un koriģēšanu, ja tāda vajadzīga, palīdz veikt psihoterapeiti un psihologi.

Bet visai daudz mēs varam ietekmēt paši – paskatoties uz jūtām, domāšanu un rīcību ar ieinteresētu un labvēlīgu attieksmi – ar apzinātu vēlmi REDZĒT. Sevi, savus bērnus, savus tuviniekus. Lai to darīt būtu vieglāk, gribu iesākt sarunu par to, kāpēc emocijas ir svarīgas un kā tās attīstās.

Kāpēc emocijas ir svarīgas 

Spēja just cilvēkā ir ieprogrammēta bioloģiski, un dabā nav nekā lieka. Emocijas mums ir kā signālsistēma, kas brīdina par to, kas notiek vidē. Tāpēc tās ir ļoti svarīgas mūsu izdzīvošanai. Pamata emocijas ir prieks, dusmas, interese, riebums, skumjas, bailes un izbrīns. Tās ir universālas cilvēkiem visā pasaulē, dažādās kultūrās un slāņos. Pamata emocijām piepulcējas vēl ļoti daudz niansētu emociju, kuras mēs un mūsu bērni izjūt ik dienas.

Emocijas palīdz mums zibenīgi noorientēties notiekošajā. Tālāk minēšu dažus ļoti aptuvenus piemērus. Piemēram, bailes signalizē par to, ka vidē ir kaut kādi draudi un jāpiesargās vai jāmeklē aizsardzība. Ja mums nebūtu baiļu, mēs būtu izmiruši, jo ignorētu bīstamību. Dusmas mums vēsta par to, ka tiek pārkāptas robežas vai notiek netaisnība. Ja mums nebūtu dusmu, tad mūsu auto atslēgas varētu paņemt jebkurš, un mūsu mājoklī ievāktos svešinieks, un diez vai mēs dedzīgi aizstāvētu savus bērnus “smilšu kastes konfliktos”. Dusmas palīdz rīkoties, risināt. (Dusmu izpaušana agresīvā veidā ir kaut kas cits…)

Prieks signalizē par to, ka ir drošība un vislabvēlīgākie apstākļi, lai brīvi darbotos, interese – ka vidē ir kaut kas jauns, kas jāpēta (ja mums nebūtu intereses par pretējo dzimumu, visticamāk, mēs būtu izmiruši kā suga), riebums – ka sastopamies ar kaut ko, kas var būt indīgs (piemēram, ēdiens) vai svešs, un ne tik labvēlīgs (tārps), skumjas – par to, ka ir noticis zaudējums un jādod organismam atpūta un iespēja atgūties (skumjas liedz darboties ar pilnu jaudu un tas nozīmē, ka organismam ir iespējams atgūties pēc notikuma, kas izraisījis skumjas vai ir sāpinājis).

Ja esam jūtīgi pret savām un citu cilvēku emocijām, pazīstam tās un protam tās regulēt, tad varam labāk saprast, kas notiek vidē, ar mums, un kas mums šobrīd nepieciešams.

Bērns piedzimst ar gatavību izjust un izpaust visas emocijas. Bērnam augot, emociju gamma paplašinās, kļūstot arvien niansētākām, bagātīgākām un dažādojoties gan izjūtās, gan izpausmēs.

Emociju attīstība pirmajā dzīves gadā

Savā ziņā bērniņš jūt mammas noskaņojumu, esot vēl viņas dzemdē. Par to gādā viņas hormoni, kas caur asinsriti nonāk pie bērna un signalizē par mammas emocijām – satraukumu, bēdām, prieku. Gribu uzsvērt to, ka mazulis ir ļoti pasargāts no dažādām ietekmēm; tostarp mammas spilgts negatīvais emocionālais stāvoklis, ja tas nav ilgstošs un pamatā mamma ir vairāk vai mazāk mierīgā noskaņojumā,  neatstāj nopietnas sekas uz mazuļa attīstību. Tomēr mammas ilgstoša nomāktība, trauksme, bailes, fiziska vai emocionāla spriedze var savā veidā ietekmēt mazuļa attīstību, tāpēc nedrīkst ignorēt speciālistu ieteikumus rūpēties, lai mazuļa “māja” jeb topošā mamma justos vienkārši normāli. Tomēr nevajag arī ar nolemtības izjūtu uztvert parastus dzīves nepatīkamus notikumus, kas var izraisīt īslaicīgu spriedzi grūtniecei – tie neradīs mazulim “nedziedināmu traumu”.

Pirmajos mēnešos pēc dzemdībām mazulis emocionāli ir ļoti saistīts ar mammu (vai to cilvēku, kurš visvairāk rūpējas par mazuli). Viņš ar visu ķermenīti jūt, vai mamma ir maiga un mierpilna vai drudžaini satraukta. Par to viņam vēsta mammas pieskārieni, balss, elpa. Arī vēlāk mazulis lieliski sajūt savu vecāku noskaņojumu. Par to viņam ziņo mammas vai tēta poza, balss tonis, kustības. Ja vecāku ķermeņa valoda saskan ar jūtām, kuras viņi nosauc vārdos, mazulī veidojas saskaņots vecāka tēls, viņš sāk mācīties saprast, kas ir tas, ko viņš jūt. Pēc pāris gadiem bērns iemācās runāt pats par savām jūtām. Savukārt, ja vecāki jūtas slikti, bet par to nerunā vai to noliedz, bērnam veidojas disharmonisks priekšstats par viņiem. Ir grūti izprast gan citu, gan savas jūtas. Tāpēc jau jaundzimuša bērniņa vecāki tiek mudināti saukt vārdā mazuļa (un arī savas) emocijas. Un protams, izpaust prieku par bērniņu.

Dažas no pamata emocijām izjūt jau jaundzimušais (mazulis pirmajā dzīves mēnesī), un pirmajā dzīves gadā tām pamazām piepulcējas citas. Tikai dažas dienas vecs zīdainītis mēdz būt bēdīgs vai nobīstas no kaut kā un no visas sirds izmisīgi raud. Un kā sažņaudzas mammas sirds tajos brīžos, kad ir grūti mazuli nomierināt (mammas, dažreiz tiešām ir grūti mazuli nomierināt, un vēlākā vecumā viņam dažreiz vienkārši jāparaud, lai pasūdzētos, cik grūta ir augšana). Pārkāpjot pirmā mēneša slieksni, arvien biežāki ir brīži, kad viņš priecīgi smaida pretī vecākiem vai citiem sirsnīgiem cilvēkiem, un dažu mēnešu vecumā viņš jau prot smieties. Vai esat ievērojuši, kā mazuļa sejiņa mainās, kad viņš ieinteresēti vēro rotaļlietu vai tēta seju vai brīnās par kaut ko, ko ierauga pirmo reizi? Ir aizkustinoši vērot dažus mēnešus veca bērna sejiņu brīžos, kad viņš ir pārsteigts. Un kā mainās mazuļa sejas izteiksme, kad viņš nogaršo kaut ko, kas viņam neiet “ pie sirds”? Tā savelkas skaidri nolasāmā riebumā. Un protams, visi vecāki pazīst to savilkto seju, kurai seko skaļš brēciens, kurā redzamas neslāpētas dusmas.

Pirmajos trijos mēnešos mazulis bieži izjūt negatīvas emocijas – bailes, arī dusmas. Mazulim ir jāpielāgojas dzīvei ārpus dzemdes, un tas ir pamatīgs izaicinājums. Tieši pirmajos trijos mēnešos bērna galvas smadzenes ir tā attīstītas, ka viņš ātri satraucas, praktiski nemaz nespēj pats nomierināties, un viņam vajadzīgs sajust to, ka viņš ir emocionālā drošībā. Šajā vecumā bērniņš samērā bieži raud. Tā viņš ziņo par to, ka kaut kas nav īsti kārtībā un, ka viņam vajadzīga palīdzība. Šajā laikā vecāki daudz ņem mazuli rokās un mierina ar visu ķermeni, kas bērniņam rada drošības izjūtu. Pirmajā dzīves mēnesī labsajūtas brīžos mazulis mēdz smaidīt, bet tas vēl nav apzinātais jeb sociālais smaids, kas parasti parādās vecumā starp mēnesi un diviem. Pirmajos trijos mēnešos bērniņi arvien biežāk izpauž arī izbrīnu un interesi.

Starp četru un apmēram septiņu līdz desmit mēnešu vecumam mazulis kļūst krietni smaidīgāks nekā pirmajos dzīves mēnešos. Šis ir laiks, kad prieks ātri atplaukst bērniņa sejā, un viņš smaida visai pasaulei. Šajā vecumā zīdainīša galvas smadzeņu attīstība nosaka to, ka viņš spēj nedaudz labāk vadīt savu uzmanību nekā pirmajos dzīves mēnešos, un tāpēc dažreiz var pats nomierināties (ja satraukuma iemesls ir bijis nebūtisks), tomēr šajā vecumā pieaugušie ir galvenie mazuļa mierinātāji. Joprojām mazulim jāsajūt mammas un tēta ķermenis bieži un daudz. Tomēr, ja mazulis tikai uzčīkst vecākiem, tad uz šo bērniņa saucienu nebūtu jāreaģē ar tūlītēju ņemšanu rokās vai likšanu pie krūts. Tas palīdz mazulim trenēt savas paša spējas nomierināties. Ja mazulim neizdodas nomierināties, tad viņam palīdz vecāki.

Apmēram septiņu – desmit mēnešu vecumā, līdz ar piesaistes attīstību, un pateicoties izmaiņām galvas smadzenēs, mazulis izpauž bailes un arī dusmas arvien biežāk. Tas ir normāls augšanas process, un nenozīmē, ka mazulis ir izlutināts. Vecāki dažreiz saka, ka bērns ir it kā nomainīts, jo smaida tikai pazīstamiem un ātri uztraucas, ja mamma vai tētis iziet no telpas.

Pirmajā dzīves gadā zīdainīši  vēl nemāk tikt galā ar savām emocijām, un tās viņus pilnīgi pārņem savā varā. (Lai to labāk saprastu, iedomājieties, kā tas ir ar jums, kad esat no sirds satraukti – vai varat uzreiz nomierināties un, piemēram, pārtraukt strīdu ar partneri?)

Daži bērniņi ir maigāki emociju izpausmēs, un tad vecāki mēdz teikt, ka viņš ir “mierīgs” mazulis. Citi bērniņi ir jūtīgāki gan pret vides stimuliem, gan saviem iekšējiem stāvokļiem, aktīvi paužot gan prieku, gan dusmas, bēdas un arī bailes, un šos mazuļus vecāki nereti uztver kā “emocionālus” jeb “jūtīgus”. Tas ir tieši tāpat kā ar pieaugušajiem – ir mierīgāki un stabilāki pieaugušie, un ir emocionālāki pieaugušie. Ja vecāki paši ir no dabas jūtīgi, tad ļoti iespējams, ka mazulis arī būs jūtīgāks nekā tad, ja abi vecāki ir izteikti nosvērtas dabas. To, cik spilgti bērniņš piedzīvo un pauž savas emocijas, nosaka viņa iedzimtība (agrīnie temperamenta aspekti), galvas smadzeņu attīstība un ar laiku arī pieredze ģimenē (kā vecāki pauž savas emocijas, kā tās regulē, vai sekmē vai aizliedz emociju izpausmes bērnam). Bet mums visiem ir emocijas, jo tā ir paredzējusi daba – gudrākais radītājs uz pasaules.

Lai kā vecāki to vēlētos, mazuļi pirmajā dzīves gadā gandrīz nemaz vēl nespēj paši nomierināties. Pamazām šīs viņu spējas attīstās, bet paies vēl vairāki gadi, līdz bērns spēs samērā labi tikt galā ar savām emocijām. Un arī tad viņam būs vajadzīgs pieaugušo atbalsts un palīdzība.

Šī raksta pilnīga vai daļēja pārpublicēšana citos informācijas avotos (tīmekļa vietnēs, preses izdevumos, bukletos u.tml.) pieļaujama situācijā, ja tas iepriekš rakstiski saskaņots ar biedrības ‘Debesmanna.com’ valdi un ir saņemta rakstiska atļauja.

Lai saskaņotu pārpublicēšanu, lūdzam rakstīt uz iveta@debesmanna.com