web analytics
Krista Mieze_0

Depresija – slimība, kas nešķiro

Bailes no nezināmā, nesaprotamā ir iesakņojušās cilvēces apziņā jau no tās pirmsākumiem. Gadu tūkstošiem ilgi cilvēki ir izvairījušies no citādajiem, galvenokārt baidoties saslimt paši, jo zināšanas par slimībām bija ārkārtīgi vājas vai absolūti aplamas. Sperot nozīmīgus soļus medicīnas zinātnes attīstībā, pieaugot izpratnei par slimībām un to ārstēšanu, šī negatīvā attieksme ir mazinājusies. Diemžēl tik pārliecinoši to nevar teikt par psihiatriju, kuru joprojām apvij mīti un aizspriedumi, nozari stigmatizējot.

Psihiatrija un aizspriedumi

Šī problēma īpaši būtiska ir cilvēkiem, kas sirgst ar psihiatriskā spektra traucējumiem un pakļauj sevi pašstigmatizācijai, jo saņem diskriminējošu attieksmi un empātijas trūkumu no apkārtējiem. Tas noved pie zema pašvērtējuma un pašizolācijas. Rezultātā indivīds pie speciālista nevēršas vai dara to ļoti novēloti, kas negatīvi ietekmē ārstēšanas efektivitāti, dzīves kvalitāti un sociālo funkcionēšanu. Interesanti, ka cilvēkiem, kas ieguvuši augstāko izglītību, ir vairāk aizspriedumu. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem Latvijā 2017. gadā kopumā reģistrēti 89 668pacienti ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, kas pārsniedz 4,5% Latvijas populācijas, un diemžēl liela daļa cilvēku, kam ir šādi traucējumi, ārstu redzeslokā nemaz nenonāk.

Depresija. Vai viss ir tikai galvā?

Viens no būtiskākajiem mūsdienu psihiatrijas problēmjautājumiem ir depresijas diagnostika, ārstēšana un profilakses pasākumi. Latvijā viens no 14 iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā cieš no depresijas, kas būtiski ietekmē spēju mācīties un strādāt. 2017. gada SPKC dati liecina, ka ar garastāvokļa traucējumiem, pārsvarā depresiju, pacientu skaits pārsniedz 9000. Tomēr lielākā sabiedrības daļa pēc palīdzības nav vērsusies. Pēc 2016. gada Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma aptaujas datiem, simptomus un sūdzības par depresiju atzīmējuši 6,7% respondentu vecumā no 15 līdz 74 gadiem. 55–64 gadus vecu vīriešu vidū šādas sūdzības ir pat vairāk nekā 10%. Tikai 2,7% aptaujāto atzīmējuši, ka depresija diagnosticēta un ārstēta pēdējā gada laikā.

Ievērojami ir pieaugusi sievietes loma sabiedrībā, un svarīgi uzsvērt, ka depresija sieviešu vidū ir vidēji divas reizes biežāk nekā vīriešu vidū. Nepietiekami apzināta un apspriesta tēma ir pēcdzemdību depresija, ar kuru saskaras 10–15% jauno māmiņu, un diemžēl lielākoties simptomi netiek atpazīti. Liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka depresija kā slimība nemaz nepastāv, aizbildinoties, ka tā ir nespēja saņemties, rakstura vājums, slinkums, izlaidība, sevis žēlošana, alkas pēc uzmanības. Turklāt tas tiek apzīmēts kā stāvoklis, kuru cilvēks pats var kontrolēt, uzsverot, ka depresija laiku pa laikam esot ikvienam. Diemžēl tā nav patiesība, jo depresija ir slimība, kuras pamatā ir nozīmīgi ģenētiski, bioloģiski un psihosociāli faktori. Pārliecība, ka “viss ir tikai galvā”, attur indivīdu no adekvātas palīdzības meklēšanas. Trūkst tik ļoti nepieciešamā tuvinieku un draugu atbalsta un iedrošinājuma ieplānot vizīti pie ārsta, tā vietā nereti saslimušais saņem nosodījumu vai novēršanos. Nereti cilvēki nemaz nezina, kā izturēties, ko teikt savam tuviniekam, kuru skāruši psihiska rakstura traucējumi. Pretēji daudzu cilvēku uzskatam depresija ir slimība, kas nešķiro, ar to var saslimt ikviens, tai nav ierobežojumu. Cilvēki baidās vērsties pie ārsta, jo ir bažas, ka “kļūs par trako”. Daudzi dezinformācijas iespaidā aplami uzskata, ka antidepresanti izraisa atkarību. Bieži novērots, ka pacients pirms savas pirmās vizītes pie psihiatra ir nobijies, nervozē, nevar izlemt, doties pie ārsta vai tomēr ne, taču vizītes beigās nonāk pie secinājuma, ka bažām nav nekāda pamata.

Ļoti būtiski ir tas, ka ārsts psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists, tas nozīmē, ka ģimenes vai cita ārsta nosūtījums ir vēlams, taču nav obligāts, un ārstēšanās pie psihiatra, kurš ir līgumattiecībās ar valsti, ir bez maksas.

Kad varam runāt par depresiju

Katram indivīdam slimība var izpausties atšķirīgi, bet būtiskākās pazīmes, kuras novēro vismaz pēdējo divu nedēļu laikā, var būt šādas:

  • nomākts garastāvoklis bez noteikta iemesla, bezcerības sajūta;
  • dzīvesprieka un interešu trūkums, tostarp par lietām, kas agrāk sagādājušas prieku;
  • paaugstināta nogurdināmība, enerģijas trūkums bez īpaša iemesla;
  • pašapsūdzības domas, zems pašvērtējums, neapmierinātība ar sevi, sajūta, ka ir neveiksminieks/-ce;
  • grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus, darīt ierastos darbus;
  • neadekvāta vainas izjūta citu priekšā;
  • izmaiņas apetītē – izteikti pazemināta vai paaugstināta;
  • miega traucējumi – trausls miegs, grūtības iemigt – vai tieši otrādi – pārāk ilga gulēšana;
  • domas par pašnāvību vai ka labāk būtu nomirt vai nodarīt sev pāri.

Jebkuru aizdomu un šaubu gadījumā jāieplāno vizīte pie psihiatra vai ģimenes ārsta. Interneta resursos brīvi pieejams depresijas pašnovērtējuma tests, kas ļaus noteikt, vai cilvēkam ir depresijas pazīmes. Ir izdalīti depresijas riska un iespaidojoši faktori, tādi kā depresija tuvu radinieku vidū, pārciesti garastāvokļa traucējumi iepriekš, nelabvēlīgi sociālekonomiskie apstākļi, bezdarbs, ilgstoša psihotraumējoša situācija, tuvinieka zaudējums, laulības šķiršana, vientulība, cita nopietna hroniska saslimšana. Depresija ir būtisks pašnāvības riska faktors, statistikas dati liecina, ka aptuveni 70% pašnāvības upuru slīguši depresijā.

Pašnāvības risks un depresija

Latvijā 2017. gadā pašnāvībās miruši 352 cilvēki, kas nozīmē, ka vidēji sev dzīvību atņem viens cilvēks dienā. Zīmīgi, ka divas trešdaļas no viņiem bijuši cilvēki 15–59 gadu (biežāk 35–59) – tātad darbspējīgā – vecumā. Vīrieši pašnāvību veic vairākkārt biežāk, pagājušogad – 283 vīrieši un 69 sievietes. Tomēr sieviešu vidū pašnāvības mēģinājumi notiek daudzreiz vairāk, turklāt lielākā daļa no tiem reģistrēti netiek. Tiek uzskatīts, ka mēģinājumu ir pat 20 reižu vairāk nekā pabeigto pašnāvību. Tātad visbiežāk sev dzīvību atņem vīrietis spēka gados, kas rosina diskusiju par saistību ar sociāli ekonomiskajiem procesiem valstī. Ik gadu pašnāvībās mirušo skaits pārsniedz transporta nelaimes gadījumos bojā gājušo skaitu, Latviju ierindojot valstu sarakstā ar augstu suicīda risku, – Eiropas Savienībā esam 2. vietā pašnāvību skaita ziņā aiz Lietuvas. Jāteic, ka pēdējos gados pašnāvību skaits Latvijā pakāpeniski mazinās, taču ilgstoši Latvijā suicīds ir bijis biežākais nāves cēlonis jauniešiem 15–19 gadu vecuma grupā. Ap 80% pabeigto pašnāvību tiek realizētas pakaroties, savukārt visvairāk pašnāvību mēģinājumu ir, indējoties ar medikamentiem. Sabiedrībā aplami tiek uzskatīts, ka, runājot ar cilvēku par pašnāvību, var tikt izprovocēta suicidāla uzvedība, taču atklāta saruna stāvokli atvieglo.

Visbiežāk cirkulē mīts, ka tie, kas runā par suicīdu, to nemaz reāli neplāno darīt, taču 80% gadījumu pašnāvnieki irsignalizējuši par saviem nodomiem, patiesībā meklējot palīdzību, sapratni un atbalstu. Tāpat valda uzskats, ka cilvēks ar suicidāliem nodomiem agrāk vai vēlāk ir nolemts nāvei, tomēr visbiežāk, parādoties pašnāvības domām, cilvēkā ir šaubas, viņš savā lēmumā svārstās, tāpēc ir svarīgi īstajā mirklī sniegt palīdzību, kamēr nav par vēlu. Arī tad, ja pašnāvības mēģinājums šķietami tiek veikts uzmanības piesaistīšanai, to nedrīkst atstāt bez ievērības. Latvijā iespējamas vairākas palīdzības iespējas krīzes situācijās, tostarp uzticības tālruņi un mājaslapas.

Būtiski ir uzsvērt tuvinieku nozīmi kā atbalstu pacientam. Lai gan tikai speciālists var noteikt, vai un kāda palīdzība ir nepieciešama, nereti tieši tuvinieki vai citi līdzās esošie ir pirmie, kas pamana kādas izmaiņas un var mudināt vērsties pie ārsta. Jāizceļ sabiedrības izglītošanas nozīme, kas ir svarīgi, mazinot aizspriedumus, lai pacients pie ārsta nonāktu laikus. Vēršanās pēc palīdzības nav uzskatāma par vājumu, bet ir drosmes pazīme!

Krista Mieze

Ārste, rezidente psihiatrijas specialitātē, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētāja
Avots: Ārsts.lv

Foto: Publicitātes