web analytics
IMG_7406

Pauls

Laura Vinogradova

Vakar es pirmo reizi sajutu, ka man jāuzraksta par Paulu. Vai drīzāk par sevi. Par sevi un Paulu. Tas bija tad, kad kaut kur lasīju, cik pirmie trīs mēneši mazuļa dzīvē ir svarīgi un nozīmīgi. Cik būtiska ir emocionālā kopā būšana mammai ar mazulīti. Un HA. Man sanāca dusmas. Jo tieši ko tādu lasot, es esmu jutusies vainīga visu Paula gaidīšanas laiku, tos trīs pirmos mēnešus un pat pirmos divus gadus. Tā es teiktu. Jo tikai nupat, nupat, tas manī ir kaut mazliet nomierinājies. Bet jā, tas viss ir svarīgi, tikai – ir liela, liela laime, ja tas viss tā arī izdodas.

Kad es sapratu, ka gaidu Paulu, es apjuku. Plosījos. Raudāju. Mocījos. Es pirmo reizi dzīvē sapratu, ka nu ir mēsli. Es nekur no šīs situācijas nevaru aizbēgt. Jo es esmu tāda mazliet prombēdzēja. Tāds mazliet strauss grūtos brīžos. Un tādos, kuros man ir bail. Un toreiz man bija bail. Ne tik daudz no sāpēm un izstaipītās ādas kilogramiem, cik no tā, ka es netikšu galā. Es vēl nebiju atguvusies no brāļa zaudējuma. Necik. Un varbūt vēl tagad neesmu, bet toreiz nebiju pat ne tuvu pārciestām un izkauktām sāpēm. Man bija bail, ka es neesmu gatava kļūt par mammu.  Un es sapratu, ka nodaru pāri savam puikam. Jo es uzreiz zināju, ka būs puika. Vai tad bērni nav jāgaida apgarotām sejām lēni slīdot pa parku? Vai mežu? Vai tad nav jāglezno gleznas un jālasa viņam priekšā pasakas? IR!!!!! Jebkurš cilvēks jums pateiks, ka tieši tā ir jādara, bet es nē. Es raudāju un baidījos. Es gāju uz darbu, vakarā nogurusi vilkos mājās, un nesapratu – kad tad lai glezno? Un kā lai, sasodīts, mēs divi cilvēki, kuri līdz šim bijuši brīvi un bezatbildīgi, kuri nav uzcēluši māju, nav pat nopirkuši automašīnu, kuri nav iekrājuši nevienu centu, jo visu laiku ir lidinājušies pa gaisu un dzīvojuši sapņu pilīs, kā lai mēs pēkšņi parūpējamies par kādu?

Un tad es uzzināju, ka dakteri neļaus man dzemdēt. Man!!! Nenormāli stiprajai latviešu sievietei, kurai visu laiku tieši dzemdēt ir gribējies, jo šķitis, ka to nu katrai sievietei vajadzētu izdarīt. Kauliem un dabai ir jāļauj vērties. Ar kaujas kliedzienu ir jādod pasaulei pats skaistākais, ko vien sieviete var dot – cilvēks. Un te man saka, ka neļaus dzemdēt. Un nav jau tā, ka es runāju pretī. Nav jau tā, ka mājās lasīju pētījumus un klausījos stāstos, ka tas tomēr ir iespējams, jo, redz kur, Ernai tā gadījās un viņa piedzemdēja, un kaimiņu Steidzītei arī… Nē, nē. Es piekritu ārstiem un kalendārā apvilku datumu – 25.aprīlī es braukšu uz slimnīcu satikt savu dēlu. Bet nedzemdēt. Nekliegt un sasvīdušiem matiem neraudāt.

Un jā, Pauls droši vien jau vēderā esot, bija atklausījies manu raudāšanu. Droši vien. Un es vēl gribēju mierīgu bērniņu? Ha. Tas vienkārši nav iespējams, ja mamma visu laiku kauc, palasiet literatūru. Un pati vainīga.

Kāds ir ķeizargrieziens? Operācija tā ir. Ar dūrienu mugurā un nejūtīgām kājām. Ar lielām operāciju lampām un pilniem maisiem čuru, kamēr kājas atgūst savu dabisko stāvokli un var aiziet līdz tualetei.

Savu dēlu es tikai dzirdēju. Viņu izņēma no manis, tad svēra un mērīja. Nomazgāja. Satina dīvainos slimnīcas paladziņos un tikai tad atnesa man. Es pieskāros viņa vaigam, tas bija samtains un smaržīgs. Un tad viņu aiznesa vīram, jo mani vēl jāsadiedz kopā. Viss. Tas bija mūsu pirmais mirklis. Un jā, es atkal raudāju. No tā, ka nevarēju paņemt viņu rokās, no tā, ka jau tajā brīdī nebiju LABA mamma.

Un tad viss palika vēl grūtāk. Viņš daudz raudāja un visu laiku gribēja ēst. Man bija no viņa bail – kāpēc viņš raud? Kāpēc es nespēju viņam palīdzēt? KO es daru nepareizi?

Pēc divām nedēļām es sapratu, ka ar manu pienu nepietiek. Pareizāk – mana piena tur vispār vairs nav. Kaut kādas mazas un zilganas lāsītes. Es sāku dot piena maisījumu. Pauls ēda, bet es atkal biju izgāzusies – es nebaroju savu bērnu ar krūti. Es necīnījos, lai man piens pavairotos un kļūtu treknāks. Nedzēru tējiņas spaiņiem un nemasēju krūtis. Es atkal padevos, un Paulam tika sliktākais. Goda vārds, man likās, ka pasaule ir kaut ko sajaukusi. Pauls nebija pelnījis tādu māti, kas neko nespēj viņam dot un pinkšķ visu laiku. Un pinkšķējām mēs abi. Pauls tā arī nepārstāja klaigāt, lai gan beidzot bija smuki paēdis. Un citi teica – tādi bērni gadās. Viņš vienkārši ir no bļāvējiem. Bet es jau biju bez spēka. Vīrs arī, jo viņam bija jābūt stiprajam.

Kad Paulam palika mēnesītis, tad viņam vairs nebija spēka bļaut. Viņš vienā naktī izsīka un tikai klusu pīkstēja. Un mēs bijām apjukuši vēl vairāk. Kas notiek??? No rīta devāmies pie Paula ģimenes ārstes, kura mūs tūlīt nosūtīja uz slimnīcu.

Tas toreiz bija Ventspilī, un es esmu ļoti pateicīga Ventspils ārstiem. Viņi darīja, ko spēja, un ļoti, ļoti cīnījās, līdz saprata, ka nepieciešama BKUS Rīgā palīdzība. No Rīgas pēc mums atbrauca medicīniskais transports un mūs pārveda uz Rīgu. Pilsētā mašīna iebrauca ar signālugunīm un taurēm, un es vēl tagad tik dzīvi atceros to sajūtu – es sēžu priekšā, bet mans Pauls, pavisam mazs un bez skaidras diagnozes guļ aizmugurē, lielā grozā, blakus mediķim. Es visu ceļu pat nebiju viņam blakus. Nedrīkstēja. Un es sapratu, tādi ir noteikumi, bet man iekšā kaut kas lūza. Jau miljono reizi.

Visu ceļu un arī pēc tam, kamēr tikām līdz palātai, es nedrīkstēju viņu barot, jo pārbaudes veiks tukšā dūšā. Un Pauls bļāva. Viņš gribēja ēst. Es ļoti cīnījos, lai visu laiku neraudātu. Man izdevās izlikties stiprai, jo ārsti visur teica – jūs esat tik stipra mammīte! Bet man iekšā viss bija saplosīts. Jēls. Pretīgs. Es skrāpēju sevi no iekšpuses, jo nespēju… es to visu nespēju…

Un tad viņu ielika intensīvajā palātā. Veselu diennakti. Un tur var tikai sēdēt blakus, kamēr viņš, tāds mazs, pieslēgts miljons caurulītēm… un visi tie aparāti pīkst… un viņš nesaprot, kas notiek? Kāpēc mamma sēž un neņem viņu rokas? Kāpēc nemīļo? Bet nedrīkst. Un es esmu miljons lauskās.

Intensīvās terapijas palātā var iet tikai viens no vecākiem. Tā mēs uz maiņām. Un, kamēr vīrs bija pie Paula, es sēdēju vecāku uzgaidāmajā istabā un gaidīju. Tur vēl ir tāda Atvadu istaba un, uz to skatoties, ir jādomā par atvadām. Un to domu nevar no sevis aizdzīt.

Pēc diennakts novērošanas Pauls atgriezās parastās nodaļas palātā. Un sākās gaidīšana. Jautājumi bez atbildēm, jo neviens jau īsti neko nesaprata.

Vai jūs zinājāt, ka maziem bērniem ātri aizkaļķojas asinsvadi un katetrs ir jādur jaunā vietā ik pārdienas? Vai jūs zinājāt, cik liels katetrs ir tādā maza rociņā vai kājiņā? Vai jūs zinājāt, ka mammām neļauj iet telpā, kad dur to katetru? Jo tas neesot jāredz. Un tu vari tikai stāvēt aiz durvīm un klausīties kā tavs bērns kliedz… un neko, pie velna, neko tu nevari iesākt!!!

Un ārsti ir mazie dievi, un dūriens jau nemaz tik traki nesāp, bet es visu laiku domāju – vai tas viss viņā radījis to nemieru? Vai tas ir ierakstījies viņa dzīves līnijā uz palikšanu?

Nodaļā Pauls bija vismazākais. Izrādās, ja bērns saslimst savā pirmajā dzīves mēnesī, viņu ārstē jaundzimušo nodaļā. Bet Pauls jau bija liels. Viņam bija mēnesis un trīs dienas. Un māsiņas palīgi pat baidījās viņam pieskarties, tik mazs viņš bija, un tik reti viņiem tādi mazi. Tas mīļi šķita. Īpaši.

Nodaļā es biju ar visnetīrākajiem matiem. Pauls ļoti trausli to mēnesi gulēja un mistiski juta, ja izgāju no palātas. Tāpēc es reti kur gāju. Mēs tolaik dzīvojām Ventspilī, darba dienās vīrs biju tur, un es Rīgā, slimnīcā biju viena ar Paulu. Ēdu tikai slimnīcas ēdienu un arī drēbes pamainīju atbilstoši laikapstākļiem tikai tad, kad vīrs sestdienā atbrauca un kaut ko atveda. Darba dienās es biju viena. Tik ļoti man kāds pietrūka… kāds blakus. Mierīgāks. Stiprāks. Kas arī mani samīļos un teiks, ka viss būs labi.

Pauls visu to mēnesi nodzīvoja manās rokās. Un tagad es tādām rokām ordeni gribu dot. Pieminekli celt. Visām tām mammu un tētu rokām, kas tur un iztur.

Un vai es jau jums teicu, cik grūti man šo visu rakstīt? Cik ļoti tas viss dzīvs? Cik ļoti stāstot ir jāraud?

Pauls izveseļojās. Es nestāstīšu viņa slimības vēsturi, tikai mazliet ne-medicīniski pateikšu – viņš bija pilns ar daudz un ļoti sliktām baktērijām. Un tāpēc viņš pirmo savu dzīves mēnesi tik daudz bļāva. Tās tur dzīvojās un viņam lēnām viss sāka sāpēt. Bet es to nezināju. Mēs to nezinājām. Bet man VAJADZĒJA just!!!! Es taču esmu viņa māte!!! Man vajadzēja triekt ratā visus tos teicējus, ka viņš ir tikai skaļš bērniņš, man vajadzēja just…

Man ir kāda bilde, kura uzņemta neilgi pēc atgriešanās mājās. Tajā es redzu to, kā pagāja mans turpmākais laiks kopā ar bērnu. Tajā es mēģinu viņu pasargāt. No visa. Bet tas iedzina mani vēl lielākā nogurumā un bezspēkā. Jo, no visa nav iespējams pasargāt. Bet es centos, jo gribēju būt laba mamma. Es neļāvu viņam raudāt, es atdevu viņam sevi visu. Nekas nepalika vīram, un nekas nepalika man pašai. Un Pauls bija nemierīgs, jā, viņš tāds ir bijis visu laiku, un man ir ļoti bijis jāmācās, lai to pieņemtu. Lai iemācītos ar to sadzīvot, nesaplosot sevi.

Man bija bail, ka slimība atgriezīsies. Man šķita, ka jebkura viņa iebļaušanās ir sāpes. Un visi gudrie atkal teica – tu viņu izlaid. Tu viņam izdabā. Jā un nē. Es nepratu citādi, jo biju pilna baiļu un vainas. Ļoti. Es zaudēju svaru, man neder neviena drēbe no tām, ko valkāju agrāk. Pakaramais es tagad esmu, un krūšturis ir tikai krūšturis, bez krūtīm. Un kad citi saka – tu tik skaisti esi notievējusi, tad man gribas kliegt – vai tas ir skaisti?? Vai jūs zināt, kāda tam visam ir cena?? Un, ja tas ir skaisti, tad apaļais un miesīgais ir neskaisti? Kas mūsos rada šos aplamos uzskatus?

Tik ļoti bija sajūta, ka pasaule gaida izdošanos. Bet man neizdevās. Es neatbildu pasaules, citu un savām gaidām. Bet es tik ļoti centos. Nepareizi centos. Man šķita, ka, tikai ziedojot sevi bērnam, es būšu laba māte. Ka tāda ir mīlestība. Un tā es sevi ieslodzīju būrī. Man nebija, kad no tā izlidot. Un es sāku dusmoties uz Paulu. Es viņu vainoju tajā būra būšanā. (Būrī esot, vienmēr rodas dusmas). Es noliedzu savu dzīvi, bet to jau izdarīju es PATI. Kāds Paulam ar to sakars? Nekāds.  Patiesībā jau dusmojos es par to, ka man vispār vajag savu dzīvi. Ka es neapmierinos tikai ar dzīvi bērnam. Vai tad tāda ir māte? Bet dusmas… man nebija spēka tās savaldīt. Aplauzt. Un tā nu Paulam nebija mierīga mamma un man nebija mierīgs bērns.

Es pieķēru sevi, atkal un atkal stāstot kādam slikto. Ka esmu nogurusi, ka Pauls ir grūts bērns, ka netieku galā… stāstos nebija prieka. Un man par to bija kauns. Savā priekšā. Paula priekšā. Kauns, ka es nepriecājos par savu bērnu. Kauns, ka uztveru to kā milzu grūtumu. Un es vairs nevienam nestāstīju.

Pārāk daudz es lasīju, kā vajadzētu būt. Pārāk daudz es pārdzīvoju, ka man tā nav. Pārāk.

Bet tagad ir labi. Viss ir labi. Paulam ir divi gadi un man ar katru dienu paliek arvien vieglāk. Mēs esam pavisam normāla ģimene. Mēs kopā smejamies, kopā kutināmies, kopā pabļaustāmies un kopā apvainojamies. Nu labi, varbūt visu ne kopā, varbūt kaut ko pa vienam un uz maiņām.J Mēs braucam uz mežu ēst zemenes, mēs vienā bļodā mazgājam netīrās kājas un skatāmies katrs savā ekrānā vienlaicīgi – Pauls savu Pepu televizorā, es kādu pārgudru raidījumu savā datorā un Vitālijs vēl kaut kur turpat telpā strādā, un klausās mūziku. Pavisam parasta ģimene. Bērns visu saprot manā telefonā, cepumus dabū katru dienu un dzird arī mammas dusmas reizi pa reizei. Tēta arī. Un mēs Paula arī. Bieži. Jo baigi forši jau ir būt blakus tām viņa dusmām, tai pasaules izzināšanai. Ai. Tagad ir vieglāk. Mēs esam pavisam parasti. Emocionāli. Trausli. Un reizē ļoti, ļoti stipri. Mēs esam gan vētras, gan orkāni, gan pavisam lēnas un dziļas upes.

Paulam ir divi gadi, un viņš ir visbrīnišķīgākais, kas manā dzīvē ir noticis. Pat kopā ar nespēku un nogurumu. Bet sākums… jā, mums bija ļoti grūts sākums. Un es šaubos par mūsu emocionālo saiti gaidīšanas laikā un par emocionālo saiti pirmajos trīs viņa dzīves mēnešos. Baiļu saite. Apjukuma saite. Nekā stipra tur nebija. Bet varbūt tieši tāpēc. Varbūt tas viss vēl mūs sasies kopā. Visus trīs. Un tā ļoti stipri.

 

Ko vajadzēja?

Kārtot sevi. Sākt jau sen. Jo, tikai sevī kārtojoties, rodas spēks arī bērnam. Bet es nekārtoju. Šķita – nav naudas (brīžiem arī ļoti nebija), šķita – man taču jābūt ar Paulu, kā es tagad iešu kārtot sevi, šķita – naudu sev nevaru tērēt, jo bērnam vajadzēs to, un to, un šito…

Es aizgāju uz Debesmannu. Tiesa gan, tikai tad, kad Pauls jau bija pusotru gadu vecs. Es nezināju citur, kur iet. Es nezināju, kas ar mani notiek. Tikai nojautu, ka vajag palīdzību. Un Debesmanna palīdzēja. Es kārtojos. Un tagad es piedzimstu kā māte. Ļoti laba māte. Un varu skaļi atzīt – es darīju visu labāko, ko varēju. Un jā, es apzinos, ņemot vērā brīdi, kurā radījām Paulu, ņemot vērā viņa slimošanas pieredzi un ņemot vērā finansiālās grūtības – šis laiks nebija viegls. Nepavisam nē. Un es drīkstēju tā justies. Mēs visi drīkstējām. Mēs visi viens otram esam vislabākie un īstākie. Tā ir mūsu dzīve. Mūsu pieredze.

Paldies manam brīnišķīgajam vīram par kopā būšanu. Par to, ka ejam vienu ceļu. Un piedod, ka maz tevi te pieminu, bet šis ir mans un Paula stāsts. Par mums trim es kādreiz uzrakstīšu citu.

Paldies Ventspils slimnīcas bērnu nodaļai. Viņu palīdzība un ieinteresētība, rūpes un cilvēciskais atbalsts ir nenovērtējams.

Paldies BKUS – jūs Paulu mums atgriezāt. Jūs esat mazi dievi, un neklausieties, ja kāds saka citādi!

Paldies draugiem un ģimenei par stiprumu.

Paldies Debesmannai.

Paldies visiem, visiem bērniem – pasaule ir jūsu!

 

Šī raksta pilnīga vai daļēja pārpublicēšana citos informācijas avotos (tīmekļa vietnēs, preses izdevumos, bukletos u.tml.) pieļaujama situācijā, ja tas iepriekš rakstiski saskaņots ar biedrības ‘Debesmanna.com’ valdi un ir saņemta rakstiska atļauja.

Lai saskaņotu pārpublicēšanu, lūdzam rakstīt uz iveta@debesmanna.com

Foto: Vitālijs Vinogradovs