web analytics
download

Mākslīgo smaidu anatomija

Kā lai to paskaidro? Nekādas loģikas jau tur nav. Bez liekas izpušķošanas – man bija depresija. Lai cik ļoti šis vārds jau šķiet bieži piesaukts un tāpēc zaudējis savu jēgu, tas tomēr sevī nes lielu, lielu smagumu. Tās nav lielas bēdas, tas nav ieildzis pārdzīvojums, tas ir nelūgts viesis apziņā, kurš izbojā visu ballīti un pamazām nosvilina māju. Labākajā gadījumā mājas saimniekam izdodas ugunsgrēku laikus nodzēst un nelūgto viešņu patriekt. Man, šķiet, ir izdevies. Bet ja nu viņš kādreiz vēl atgriežas?

Man likās, ka ar mani jau nu tā nekad nenotiks. Kam tik nav dzīvē cauri iets un esmu taču braši turējusies cauri lieliem pārdzīvojumiem un sirdssāpēm. Un man taču nekā netrūkst, par ko gan man skumt? Vienmēr esmu skandinājusi visādus pozitīvās domāšanas citātiņus, uzsvērusi, ka paši kontrolējam savas emocijas un atliek taču vienkārši izvēlēties priecāties, vai ne? Nē. Bullšits tas ir. Depresija nav kaut kas, ko izvēlas. Nebija tāda diena, kurā pamodos un izlēmu – gruzīšos un ienīdīšu dzīvi un sevi arī šodien. Es gribēju būt priecīga, no visas sirds, bet man nesanāca. Es biju salūzusi, prieka mehānisms vairs vienkārši nedarbojās.

No malas varētu šķist, ka kaut kas slikts notika, ka es tā pēkšņi apvainojos uz pasauli. Kaut kāds dramatisks lūzumpunkts, pēc kura es sabruku. Nē. Tas bija apstākļu kopums un ilgi, ilgi krājušās neizteiktas dusmas, neizraudāts aizvainojums, nepievērsta uzmanība, neatzīts vājums, nepietikusi drosme lūgt palīdzību un gluži vienkārši nepietiekama atpūta un rūpes par sevi. Problēmu kārtas, viena uz otras sagūlušas un apputējušas jau gadiem, visbeidzot sagaidīja savu laiku nākt gaismā.

Lai gan drūmā posma laikā izvēlējos virtuāli neizpausties, es tomēr rakstīju, tikai melnrakstos, jo kaut kur man sava sāpe bija jāizpauž. Tagad es gribu jums fragmentu parādīt, lai sniegtu ieskatu, kā es jutos un ko tas nozīmē. Šis gan ir tikai fragments, ļoti daudz vārdu un rindkopu paliks melnrakstos, jo par smagu un daudz domu nemaz nepierakstīju, jo nebija spēka. Šķiet, nav arī īsti vārdu, kas to haosu spētu aprakstīt.

Četri nepabeigti melnraksti blogā sauc pēc punktiem, nolupusi nagu laka kliedz “nevīža”, izbalējusī matu krāsa auro “savācies”. E-pasts iepīkstas, kārtējā kafijas krūze iedžinkst ausī, bērns nogūlies zemē klopē grīdu ar mašīnu un sauc pēc uzmanības. Visa pasaule ir troksnis, bet es alkstu klusuma. Nočīkst durvis, kāds atkal nāk šurp, velku no kabatas laukā vislabāko mākslīgo smaidu, kas ir pa rokai, bet tas jau tāds nolietojies un nobružāts. Izvelku sarunu pamīšus nomurminot mhm vai OK (kas tulkojumā nozīmē – lieciet mani mierā) un brīnos, cik daudz spēka gan pieprasa saskarsme ar cilvēkiem. Šķiet iztukšotas visas enerģijas rezerves, vairs nespēju, gribu atgulties, kaut pamodos pirms stundas un asinsritē dejo jau otrā šķīstošās kafijas deva. Šķiet, jo vairāk to draņķi dzeru, jo mazāk jaudas paliek. Visa par daudz un es tam visam pa vidu. Vienkārši eksistēju. Vajadzētu taču dzīvot, bet nav spēka. Izvelku vienu dienu, divas, nedēļu, mēnesi, vairs jau neskaitu cik. Haoss apkārt, haoss manā prātā, tādā ziņā viss kārtībā, harmonija pilnīga. Bardaks gan iekšā, gan ārā. Fantastiski.

Vajadzētu ieiet dušā, vajadzētu sakopties, vajadzētu iziet laukā, vajadzētu paspēlēties ar bērnu, vajadzētu pabeigt rakstu, vajadzētu ieraudzīt šajā dienā kaut ko foršu un priecāties par to. Ko tik nevajadzētu. Bet nesanāk. Nesanāk atrast motivāciju, negribas neko. Gribu ieritināties atpakaļ zem segas, ieslēgt kādu glupu filmu fonā un paeksistēt. Neko nedot, tikai ņemt. Varbūt vajadzētu kādam pateikt, kā es jūtos? Normāli jau šis nav. Bet ko gan es teikšu? Kuram būs laiks un gribēšana patiešām sadzirdēt? Un ko gan kāds man pateiks? Saņemies? Viss taču ir labi? Ko gruzies? Lieliski, emociju komplektiņam pievienojas arī vainas sajūta par to, ka esmu bēdīga, jo nav jau iemesla. Sevis šaustīšanas paraugstunda.

Riebīgākais šajā visā – nav ne jausmas, kā es līdz šādam stāvoklim nonācu, kas ir pie vainas un kā lai to izlabo. Jūtos hibernējusies. It kā dzīve notiek, esmu klātesoša, esmu nomodā, bet tā īsti nepieslēdzos realitātei, nekontrolēju notiekošo. Transs, pusmiegs, nespēju koncentrēties, nav fokusa. Šķiet, ka nekur nevirzos, nav nekādas izaugsmes, nekāda atskaites punkta, tikai vienmuļa, nožēlojama rutīna, kurā nekas nenotiek un nemainās. Līdz šim no lielākām un mazākām bēdām izdevies izkārpīties ar visai vienkāršiem trikiem – aktīva atpūta, mierīga atpūta, izgulēšanās, pastaiga svaigā gaisā, izrunāšanās ar draugiem vai laiks ar ģimeni, joga, skriešana, izdejošanās, auksts alus vai vīna glāze. Standarta procedūra, kad uznāk melnie. Bet šoreiz tie darbojas tikai kā tādi vāji ibumetīni, kad patiesībā vajadzīga mākslīgā elpināšana ar sirds masāžu. Kā tāda nožēlojama aizbēgšana, kaut skaidrs, ka agrāk vai vēlāk tāpat jāatgriežas realitātē, kurā atkal jāsastop visas tās pašas problēmas un emocijas. Tāpat nāksies atkal nostāties pretī sev un tarakāniem savā galvā.

Sakrājušies. Sakrājušies manā mazajā introverta dvēselītē gruži, kurus tik viegli vairs neizslaucīt. Jā, man ir depresija. Baisi nopietni tas skan un tomēr tieši tā tas ir. Ko nu? Šis nedrīkst turpināties, ilgi es to vairs neizturēšu. Kaut kas ir jāmaina. Bet kas?

Tā tas bija. Un vēl ļaunāk. Trakākais, par ko es daudz domāju, no malas to nemaz tik vienkārši nevar redzēt. Es bieži sēdēju un domāju – ārprāts, nevienam telpā nav ne jausmas, cik drausmīgi es jūtos iekšā, visiem gan jau šķiet, ka man viss ir ok. Jo nav jau tā, ka es tikai sēdēju stūrī un raudāju. Patiesībā depresija ir viltīga un labi prot slēpties. Es gāju, braucu, satiku cilvēkus un darīju lietas. Svinēju svētkus un piedalījos pasākumos. Viss jau notika, bet tās ziepes bija brīžos, kad paliku viena ar savām domām. Tad es varēju izdomāt savās bailēs un kompleksos balstītus scenārijus līdz absurdam. Bet pārējā laikā es braši mākslīgi smaidīju, uzturēju sarunas, smējos un normāli funkcionēju, tikai no manis tas prasīja milzīgi daudz spēka. Tas īstenībā ir baisi, cik ļoti neredzama šī slimība var būt. Ja fiziskas slimības pamanīt ir viegli, jo par tām liecina kāda konkrēta kaite, tad depresiju var ilgi atlikt un norakstīt uz nelabvēlīgiem laika tipiem, mēness fāzēm vai citiem apstākļiem. Bet bezgalīgi paslēpes spēlēt nevar, ir jāiet tajā tumsā iekšā un jānosauc lietas īstajos vārdos, tikai tā var tikt uz priekšu.

Es saņēmos un pieteicos pie psihologa, neirologa un visiem citiem logiem, kuri varētu palīdzēt man ieviest kādu skaidrību, kas ar mani notiek. BET, tas notika tikai pēc tam, kad drūmākais posms jau bija aiz muguras. Kad patiesībā jau jutos daudz labāk un sāka šķist, ka varētu jau iztikt, varbūt tomēr pati būšu uzveikusi to draņķi.

And for those of you who will now be looking for signs everywhere… What does it really look like? Here’s the scary thing. It looks like nothing.

Šis ir citāts no Netflix seriāla “13 reasons why” sērijas, kur galvenā varone Hannah Baker apraksta savu depresīvo stāvokli. Nezinu gan, vai tas bija prāta darbs depresīvā stāvoklī skatīties seriālu par pašnāvības tematiku, bet varbūt tieši vajadzēja gan. Lai saprastu, cik absurdi no malas izskatās padošanās risināmu problēmu priekšā.

Lai nu kā.

Secinājumi atskatoties uz to posmu kā vienmēr ir gaužām banāli, neko jaunu es nepateikšu. Bet drūmākais ir, ka es to visu tipisko pašpalīdzības grāmatu teoriju labi zināju jau iepriekš – jādara tas, kas dara priecīgu, jāseko sirdsbalsij, jāmeklē ikdienā mazie prieki, jābūt pateicīgam, jāstāsta, kā jūties, komunikācija, komunikācija, komunikācija… Un tiri piri. Bet, kamēr sēž tajā bedrē, vienkāršas, ikdienišķas darbības prasa piepūli, kur nu vēl saņemties piezvanīt terapeitam(es pati tā arī nekad nesaņēmos piezvanīt, es uzrakstīju sms) un atzīties savā vājumā, ka netiec ar sevi galā, ka lēnām jau brauc jumts. Vajag tomēr, lai kāds padod roku un pavelk ārā, vajag, lai kāds pastumj, piespiež, aizvelk, jo sevī motivāciju atrast ir grūti. Skaidrs, ka tikai paša spēkos ir tikt ar problēmu galā, bet pirmo soli risinājuma virzienā spert ir grūti. No sērijas “ko nu es”, ”kā ir, tā jādzīvo” un pārējās latviešu klasiskās domu anomālijas.

Galvenais, ko es gribu ar šo visu pateikt un man ir svarīgi, lai jūs saprastu – tās bēdas, tās dusmas, tā vienaldzība un paviršība, tas nav tas, kas es esmu. Tas notika ar mani. Tās bēdas bija man, bet tās nav mana būtība. Es neesmu skumjš cilvēks, kas visur saredz slikto. Es to neizvēlējos un neesmu vāja raksturā vai slinka. Tas jāuztver kā vīruss. Mēs taču visi esam kreņķīgi, švakas sevis versijas, kad esam apslimuši. Nu lūk, tas bija ilgstošs vīruss, kura simptomi bija dziļa pazaudēšanās sajūta.

Lūdzu esiet vērīgi pret saviem tuvākajiem, bet visvairāk paši pret sevi. Esiet godīgi. Jūs drīkstat justies slikti, mākslīgus smaidus nevienam nevajag. Nav jānonāk līdz depresijai, lai aizietu aprunāties ar psihologu. Tas ir tikpat normāli kā atrādīties ģimenes ārstam, no tā nevajadzētu kaunēties. Protams, sarunas ar tuviniekiem ir būtiskas, bet, pat labu gribēdami, ne vienmēr mūsu mīļie spēs saprast mūsu sajūtas un pateikt īstos vārdus, tāpēc tiešām iesaku uzticēties speciālistam, ja ir sajūta, ka paliek smagi. Nenoliedziet negatīvās emocijas, ļaujiet tām būt! Raudiet, pasūdzieties un kraujiet to smagumu no sevis nost, nu nav mums pašiem viss jāvar panest.

Es vēl nevaru lielīties, ka esmu atpakaļ zirgā un joņoju uz priekšu, bet soli pa solim, pamazītēm, es atkal tuvojos laimīgai sev un pēc tā visa melnuma, tas ir neizsakāmi gaiši. Sūtu jums gaismu šajā pelēcī. Viss labākais mums vēl tikai priekšā!

 

Aiga

Raksta pārpublicēšana ir saskaņota ar tās autori.

Vairāk par Aigu varat uzzināt viņas blogā THEAIGA.BLOG 

Foto: no personīgā arhīva