web analytics
8

Vīrietis arī jūt? Vīrietis arī jūt!

Diāna Zande (dr.psych., Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite)

Es negribu idealizēt, un arī ne sabiezināt krāsas, ne uzbrukt, ne aizstāvēt. Gribu parādīt vēl vienu skata punktu uz to, kā vīrietis varētu piedzīvot grūtniecību un dzemdības.

 

Sievietes mēdz dažādi uztvert ziņu par to, ka ir stāvoklī. Kādai tas ir ilgi gaidīts notikums, kādai negaidīts pavērsiens dzīvē; kāda no pirmajām grūtniecības dienām sakās jūtam īpašu saiti ar mazuli vēderā, bet citai paiet vairāki mēneši līdz viņa ar pilnu pārliecību var teikt – es jūtu un apzinos to, ka būšu mamma mazulim, kas ir manī. Un gadās arī tā, ka sieviete grūtniecību uztver kā nevēlamu un tikai ar grūtībām pieņem situāciju.

Tiklīdz saņemti analīžu rezultāti, kas apliecina sievietes grūtniecību, tā vairums pāru koncentrējas uz jauno situāciju, kurā sievietei parasti automātiski tiek ierādīta centrālā vieta, bet no vīrieša mūsu kultūrā sagaida, ka viņš sniegs beznosacījuma atbalstu, būs iejūtīgs, gādīgs, sapratīs partneres kaprīzes, pienesīs pie gultas kafiju, turēs partneres roku sonogrāfijas laikā, piekāpsies sievai un pat atteiksies no paša vajadzībām un ar sajūsmu iesaistīsies visos grūtniecības procesos. Tātad, būs atbalsts savai sievai/partnerei. Tālāk pilnīgi dabiski izriet nākamais solis – ieinteresēta un efektīva klātbūtne dzemdību procesos un vēlāk arī pilnīga iesaistīšanās mazuļa aprūpē, un audzināšanā (vienlaikus saglabājot savu spēju strādāt un nopelnīt, rūpēties par daudzām saimnieciskajām lietām utt). Atslēgas vārds ir – no vīrieša SAGAIDA. Vairumā gadījumu vīrietis arī cenšas atbilst gaidām, jo no viņa to prasa. Un, protams, mīlošs partneris patiešām grib atbalstīt savu partneri un kopīgi piedzīvot šo pārim tik svarīgo pārejas posmu uz vecāku lomu.

Kur šajā visā paliek vīrietis un tas, ko jūt viņš? Cik bieži ārsts vai vecmāte uzdod jautājumu topošajam tētim par viņa sajūtām, gaidot mazuli? Cik bieži to dara topošās mammas? Vai to pajautā topošie vecvecāki, kolēģi, priekšnieki, draugi? Kāpēc vīrieša
izjūtām laikā, kas arī viņam ir pilns ar nozīmīgām pārmaiņām, joprojām netiek pievērsta pietiekama uzmanība? Pietiekama iedziļināšanās? Varbūt tāpēc, ka vairums grūtniecības un dzemdību aprūpes speciālistu ir sievietes? Varbūt tāpēc, ka reproduktīvā funkcija un bērnu audzināšana tradicionāli ir uzskatīta par “sieviešu lietu”? Vai mēs, sievietes esam tā
“pārņēmušās” ar savas grūtniecības un pašas nozīmīgumu bērnu radīšanas, un audzināšanas procesā, ka vīrieti tajā gluži vienkārši negribam ielaist? Un tad dusmojamies, ka viņš neiesaistās? Vai arī patiesībā mēs sagaidām to, ka partneris pret mums (nevis pret topošo bērnu) izturēsies kā “ ideālais tētis”, kādu mēs pašas neesam pieredzējušas un par kādu mēs joprojām neapzināti sapņojam? Vai mums no tiesas rūp tas, kas notiek ar partneri? Uzdosim sev šos ne visai patīkamos jautājumus un godīgi atbildēsim uz tiem. Mērķis nav sevi vainot, mērķis ir – ieraudzīt sevi bez “rozā brillēm”. Dažreiz es gribu būt vairāk uzmanības centrā nekā man tas patiešām ir vajadzīgs. Cik cilvēcīgi, vai ne?
Un pēc tam pievērsīsim uzmanību arī partnerim – cilvēkam, ar kuru kopā mums būs bērns, cilvēkam, ar kuru kopā mēs ejam cauri vienām no lielākajām pārmaiņām cilvēka dzīvē.

Šī raksta pilnīga vai daļēja pārpublicēšana citos informācijas avotos (tīmekļa vietnēs, preses izdevumos, bukletos u.tml.) pieļaujama situācijā, ja tas iepriekš rakstiski saskaņots ar biedrības ‘Debesmanna.com’ valdi un ir saņemta rakstiska atļauja.

Lai saskaņotu pārpublicēšanu, lūdzam rakstīt uz iveta@debesmanna.com