web analytics
maxresdefault

Kad pasaule sagriežas kājām gaisā

Viss sākās skaistā jūnija dienā…

Nē, īstenībā tas sākās daudz senāk. Samocītas attiecības, neplānoti pieteicies bērns, psihiska saslimšana bērna tēvam, bērns ar problēmām, studijas, darbs, emocionālā vardarbība (vismaz fizisko pret sevi izdevās nocirst saknē), finansiāli ierobežojumi, draudi, mēģinājumi noturēt mājās mājsaimnieces lomu vai mēģinājumi līdz spēku izsīkumam pašai to visu apvienot, bet uz āru – skaista, mierīgas ģimenes fasāde, kurā bērns tik tāds, nedaudz savādāks, gan jau neaudzināts.

Depresija sākās kaut kur tam visam pa vidu. Ārēji viss it kā bija kārtībā, bet pašas nespēks noturēt māju un mājas apkārtni kārtībā (kaut arī nekad neesmu bijusi ideālās kārtības un tīrības iemiesojums), reizēm pēkšņas atmiņas problēmas, palielināta miegainība, vai taisni otrādi bezmiegs, tajā brīdī nelikās nekas nopietns. Nu pāries tak, vienkārši visa par daudz – mācības, darbs, ģimene, turklāt  divās dažādās pilsētās. Nekas, pabeigšu bakalauru, maģistru, paņemšu atvaļinājumu, tad tik darbošos. Nekā… Pienāk un aiziet lekcijas, eksāmeni, aizstāvēšanas, vasaras, ziemas, atvaļinājumi, slimības lapas.. Un joprojām viss ir bardakā, ne tikai vide, bet arī galva un attiecības. Atpakaļ skatoties ir skaidrs, ka tajā brīdī es jau biju depresijā, tikai pati to neapzinājos. Nespēju panest vairāk, kā vajadzētu, kaut gan tiiiik ļoti gribējās. Un nav arī jāspēj! Ir jābūt vājai tad, kad jābūt vājai. Ir jāraud tad, kad gribas raudāt. Ne tikai smaidīt, bet iekšēji celt cietoksni, lai tikai nekas no tā netiek ārā nekad un nevienam. Tā nu dzīvoju savā cietoksnī, mierīgi un it kā jau laimīgi.

Tad nāca notikumi, kas aizsāka pasaules galu. Manas mierīgās, it kā laimīgās pasaules galu.

Viss sagriezās burtiski dažu mēnešu laikā tādā virpulī, ka izlēmu kopā ar bērnu bēgt, jo vairs nespēju viena cīnīties ar visu. Nav nozīmes, ka tev fiziski blakus dzīvo vēl kāds, ja pašai ar visu jātiek galā. Bērns nokļuva psihiatriskajā klīnikā, kas pēkšņi izrādījās kaut kas šausminošs un biedējošs, kas jāslēpj un ko nevienam, nevienam nedrīkst stāstīt. Ar to es nespēju sadzīvot. Nespēju sadzīvot arī ar to, ka man bija jābūt tai, kas brauc uz turieni, runā ar ārstiem, iet uz policiju, kārto izglītības iestādes maiņu utt, turklāt tas viss kopā ar saspringtu periodu profesionāli. Visa bija par daudz un es aizgāju. Atstāju viņam visu – māju, mašīnu, visu kustamo un nekustamo īpašumu, paņemot līdzi tikai bērnu un somu ar mūsu abu drēbēm. Bērns, kurš pirms tam cieta no tēva vardarbības, pilnībā izolējās, kļuva agresīvs pret mani, sevi un vidi apkārt, tēvu nevēlējās satikt, runāja par pašnāvībām un pilnībā izvairījās no kontakta ar tēvu. Šajā posmā vienreiz dzirdēju arī no bērna tēva, ka arī viņam laikam vajadzētu aiziet no dzīves, bet tas bija izteikts pilnīgi nevietā un pat nepievērsu tam uzmanību. Šo atcerējos tikai vēlāk… Pēc tam jau viņš sāka pa iepazīšanās portāliem iepazīties, ar vienu meiteni pat satikās un likās, ka viss būs labi, tik cik ar bērnu jātiek galā. Arī pašai bija citas attiecības, tiesa gan ne līdz galam atklātas un diezgan sarežģītas.

Un tad nāca tā ‘skaistā’ jūnija diena. Iepriekšējā vakarā pēdējā saruna ar viņu bija par to, ka bērns jāved pie psihologa un tāpēc ir vajadzīga automašīna. Sarunājām, ka no rīta pirms darba atvedīs man mašīnu un tad ar kolēģiem kopā uz darbu. Tuvojoties brīdim, kad jādodas pie psihologa, sāku dusmoties, jo sazvanīt nevarēju, mašīnas, kā solīts nebija, pie psihologa pilsētas otrā galā netiekam. Arī sazvanītie viņa kolēģi saka, ka darbā neesot. Sarunāju kādu, kas mani aizved līdz viņam. Nevajadzēja… Ar to beidzās pasaule. Gan mana, gan bērna, gan arī daudzu citu tuvu cilvēku. Atradām vairs tikai ķermeni, kurš karājās šķūnī. Ar to brīdi zeme pārstāja griezties. Vēl joprojām ir milzīgais KĀPĒC!! Tas viss bez brīdinājumiem, bez paskaidrojumiem, bez atvadu vēstulēm vai kā cita. Tālāk viss notika mehāniski. Policija, ātrie, tuvinieki, bērns. Tad bēres… Pašai liekas, ka turējos labi, bet jau bruku kopā. Es praktiski neraudāju, vienkārši gāju, darīju, darbojos, eksistēju. Tā tas ilga vairākus mēnešus, līdz pēc visādu formalitāšu un īpašuma lietu nokārtošanas nāca neliels atslābuma periods. Un tad sākās… Tajā brīdī es uzzināju, kas ir depresija – dziļa, bezgalīga un vispārņemoša depresija. Daudzas lietas no tā laika atmiņa ir bloķējusi vai vienkārši izdzēsusi, bet tā šausminošā bezspēcības sajūta ir briesmīga. Es pati kļuvu par staigājošu dārzeni. Viss ko spēju – aizbraukt uz darbu, it kā strādāt, bet ar daudzām kļūdām (atmiņa nestrādāja vispār, tāpēc visu darīju ļoti pavirši), atbraukt atpakaļ uz mājām, ieiet veikalā vai ātrās ēdināšanas restorānā, kaut ko gatavu paņemt, kaut ko reizēm pagatavot pati un naktīs braukt ar mašīnu – daudz un tālu, un praktiski dzīvot ar dažām stundām miega. Bērns palika savā vaļā, turklāt viņam atsākās agresija, vienaldzība pret apkārtējo pasauli un pilnīga iegrimšana sevī. Viss beidzās ar to, ka bērns, nu jau gandrīz pusaudzis, vairākas reizes fiziski uzbruka man. Viņš nebija piedabūjams iet uz skolu, nomazgāties, paēst, viss ko viņš darīja – sēdēja pie datora ekrāna, skatoties spēļu klipus Youtube. Man bija vienalga. Kad biju mājās vakaros, reizēm piespiedu viņu kaut ko apēst, bet pati pavadīju laiku guļamistabā, tumsā, ar telefonu vai televizoru. Es biju zaudējusi interesi par pilnīgi visu, kas bija apkārt. Mani neinteresēja ne mani iepriekšējie hobiji, ne grāmatas, pilnīgi nekas. Kontakti ar draugiem un tuviniekiem izzuda. Kāds jau reizēm piezvanīja pajautāt, kā klājas, atbrauca ciemos, īpaši mana ģimene, bet šķiet, ka neviens neredzēja, cik viss ir slikti, vai drīzāk man bija vienaldzīgs viss, kas notika apkārt un smaidīju, un teicu, ka viss ir labi. Joprojām neraudāju, tas bija visbaisākais tajā visā. Pilnīgs bezemociju radījums, kuram viss ir tik vienalga, ka var kaut ar ceļa rulli braukt virsū. Mājās bija vispārīgs bardaks, reizēm nedēļām virtuvē krājās netīrie trauki, veļas mašīna darbojās tikai tad, kad akūti bija vajadzība, putekļsūcējs stāvēja stūrī un pats apputēja. Bērna agresijas lēkmes to neatviegloja, jo tad bija vismaz lielākais haoss jāpievāc, lai var pārvietoties. Tajā brīdī galvenā palīdzība un pirmais spēriens nāca no cilvēkiem, ar ko pavadīju visvairāk laika – kolēģiem. Man iedeva laba ārsta psihoterapeita telefona numuru un pateica, ka jāaiziet. Vajadzēja vismaz nedēļu vai divas, lai piezvanītu un pieteiktos uz vizīti, bet jau palēnām pati biju sākusi saprast, ka nav labi ne ar mani, ne ar bērnu un bērnam nespēju palīdzēt, kamēr pati neesmu ar sevi tikusi galā. Terapiju uzsākot, ārsts izlēma, ka bez antidepresantiem pagaidām iztiksim. Tā brīža finansiālās iespējas atļāva apmeklēt psihoterapeitu pietiekami bieži, kas bija labs atspēriens izkļūšanai no tās šausminoši tumšās bedres, kurā dzīvojām abi ar bērnu. Es beidzot sajutu to, ka man ir jābūt atbildīgai par to, kas notiek ar manu bērnu un pašai viņam jāpalīdz. Pēc nedaudz vairāk kā mēneša beidzot spēju viņu atkal ievietot psihiatriskajā stacionārā, šoreiz gan citā. Viņš tur bija mēnesi. Sākotnējās aizdomas par depresiju neapstiprinājās, visi depresijas testi bija negatīvi, kaut gan pašnāvnieciskās domas, kas pēc tēva pašnāvības tikai bija pastiprinājušās, nekur nebija pazudušas. Galu galā izrādījās, ka tie ir autiskā spektra traucējumi un tas, ko parasts bērns diez vai tik viegli pārdzīvotu, manu bērnu ir iegrūdis vēl lielākā izmisumā kā mani, jo visas iepriekšējās izmaiņas ikdienas ritējumā viņam bija radījušas tādas vai savādākas atbildes reakcijas, bet ar šo viņš nespēja tikt galā. Katru dienu pēc darba braucu pie viņa, sēdēju, pacietu viņa asaras un pārmetumus, ka viņam jāatrodas tur, kur viņš ir. Tajā pašā laikā viņam bija nodrošinātas dažādas terapijas, kas ļāva tikt ārā no sastinguma stāvokļa un pati cītīgi apmeklēju psihoterapeitu. Psihoterapeitu apmeklēju vēl kādu pusgadu, viss it kā atgriezās normālās sliedēs. Es atsāku funkcionēt, bērns apmeklēja skolu, sāka vairāk respektēt mani, kaut kādā brīnumainā veidā viss it kā gāja uz labo pusi. Vispārsteidzošākais man pašai – es atsāku raudāt. Tik daudz spilvenā izraudājusi sen nebiju. Attiecības, kuras tajā brīdī sarežģījās, padarīja to visu grūtāku, bet izdevās tam tikt pāri. Tad nāca finansiāls trieciens, samazinājās atalgojums, kas nozīmēja to, ka nespēju vairs apmaksāt psihoterapiju, kuru vēl ļoti vajadzēja, nespēju bērnam apmaksāt psihologu, kuru ļoti vajadzēja, un bija jāsāk cīniņš par izdzīvošanu. Tā kā vēl nebiju skaidri domājoša, tajā brīdī savārīju ziepes ar ātrajiem kredītiem, jo likās ļoti vienkārša izeja, galvenais bija nesarežģīt dzīvi sev. Lūgt kādam palīdzību nespēju, joprojām turpināju dzīvot savā kapsulā. Depresija atgriezās, attiecību problēmas nepavisam nepalīdzēja uzlabot situāciju. Atsākās bērna agresijas lēkmes un nācās pāriet uz speciālo internātskolu. Kamēr izcīnījos ar to visu, sapratu, ka pati slīkstu atkal. Psihoterapeitu vairs nevarēju atļauties, bet arī nespēju vairs ar sevi tikt galā. Tas, ka bērns bija prom no mājām 1-2 naktis nedēļā, vēlāk jau vairāk, visu padarīja vēl smagāku. Man sākās tukšās ligzdas sindroms, nespēju nekur rast sev vietu, atkal kritu apātijā, ar skaistu fasādi uz āru, histērijām aiz fasādes, nervu lēkmēm, kad nespēju ne sevi savaldīt, ne arī savākties. Tajā brīdī tapa mans pašnāvības plāns. Palika tik mierīgi. Jau visu biju izdomājusi kā ērtāk, vieglāk, nesāpīgāk. Bet tad man uznāca apskaidrība, ko es tādā veidā varu nodarīt savam bērnam, kurš neraugoties ne uz ko, joprojām bija pats, pats dārgākais, kas man ir. Tad gan es aizgāju pie psihiatra. Zināju, ka psihiatrs ir bezmaksas, un ka šinī gadījumā zāles jau nu gan atradīšu par kādu naudu nopirkt. Pēc mana izklāsta psihiatrs nozīmēja antidepresantus, kas bija jādzer ilgstoši un mēnešiem ejot, jutu, ka paliek labāk. Tajā brīdī pati sevi centos analizēt un tikt galā ar situāciju, kāda tā bija. Finansiāli es biju bedrē, naudas nepietika nekam. Knapi spēju samaksāt rēķinus un biju spiesta lūgt palīdzību tuvākajiem. Par laimi, viņiem bija iespēja palīdzēt. Depresiju tas, protams, neuzlaboja, bet pateicoties zālēm, spēju vismaz skaidrāk domāt.

Mans stāsts visticamāk diemžēl vēl nav galā. Turpinu cīnīties ar finansēm, kā nu māku un kā nu sanāk, antidepresantus nedzeru kādu gadu. Potītes lūzums nolika uz pamatīgas pauzes, bet arī iespēja tikt pie psihiatra nebija, un tā nu arī sanāca pārtraukt medikamentozo terapiju. Pašlaik esmu pārliecināta par to, ka spētu atpazīt depresijas pazīmes un grieztos pie speciālista, kaut gan tieši saņemšanās un aiziešana ir visgrūtākais posms. Pēdējais uzliesmojums ar bezmiegu, sliktu miegu un nenormālu stresa līmeni bija bez īpaši redzama iemesla, izdevās tikt galā ar pašas spēkiem. Bērns kopš pēdējā slimnīcas apmeklējuma un skolas maiņas ir palicis līdzsvarotāks, daudz mierīgāks, un pašai apzinoties, kāda pieeja viņam nepieciešama, spēju daudz labāk veidot attiecības ar viņu. Beidzot vismaz kaut kādā mērā esmu atsākusi priecāties par sava darba augļiem, kas nav maz, plus spēju arī ieguldīt sevi tajā, ko daru. Māja vairs nav bardakā un nav jābaidās no negaidītiem ciemiņiem. Un raudu – raudu par katru sīkumu, par kuru ir vērts raudāt, vienalga vai sāpoša galva, vai laimīgas filmas beigas, vai kāds cits pārdzīvojums, bet raudu. Tās ir emocijas, kurām jāļaujas, tad jau arī kaut kad var atsākt no sirds smaidīt un smieties, bet līdz tam man vēl kāds laiciņš laikam jānodzīvo.

Es gribu teikt – nenodariet saviem bērniem, mīļajiem un pašiem tuvākajiem ko tādu. Nekad un nemūžam. Katra nāve nav nekas patīkams, bet atstāt milzīgo “kāpēc” aiz sevis nav vērts. Tas sagrauj daudzas citas dzīves. Un ļaujoties depresijai tu sagrauj pats savu dzīvi. Meklē palīdzību!

D.