web analytics
Profila_bildes_1

Lūgums

Nav kurlāka cilvēka par tādu, kurš negrib saklausīt un nav aklāka par tādu, kurš nevēlas saredzēt.

 

Depresija. Vārds, kas tiešā nozīmē šermuļus uzdzen daudziem un teikšu atklāti – arī joprojām man. Psihisks traucējums, par kuru runāts tik daudz, bet sadzirdēts tik maz. Traucējums, kuru nevēlamies ne redzēt, ne dzirdēt, jo tā ir vieglāk un ērtāk. Traucējums, par kuru skaļā un nosodošā balsī vairākums no mums nebaidās kliegt, ka tāds neeksistē un, ja varbūt arī eksistē, tad piemeklē tikai bagātos un izlutinātos, kuri bezdarbībā nezina ko darīt. Depresija –  kaut kas izdomāts, neīsts un nereāls.

 

‘Saņemies, tās ir tikai tavas iedomas! Beidz ņaudēt, tev ir viss – labs darbs, vīrs, vesels bērns, par ko tu vispār vari gausties? Ko tad lai es saku? Tādām kā tev vispār bērnus atņemt! Pirms taisīji bērnu vajadzēja padomāt! Un tāda sevi sauc par māti! Tādas maitas kā tevi vajadzētu sterilizēt, lai kropļiem bērni nedzimst ’ –  vārdi, kurus nācās dzirdēt man (un zinu, ka daudzi ir dzirdējuši līdzīgas frāzes), kad saņēmu visu savu pēdējo drosmi (ja to vispār tā var saukt) rokās, lai uzdrošinātos sākt runāt par savu slimību. Vārdi, kuri tevi samin sīkos putekļos pusvārdā. Vārdi, kuri liek tev ‘aizvērties’ un klusēt. Pa galvu sāk šaustīties 101 jautājums, bet viens no visa tā bara nedod mieru visvairāk – kā tu varēji būt tāda muļķe, lai kaut ko vispār teiktu?

Tu saraujies mazā kamolā, turpini klusēt un ciest, jo tiem citiem taču iet vēl grūtāk. Tu uzliec atpakaļ to smago masku, kuru tik ļoti gribējās nomest un turpini izlikties, ka viss ir labi. Maska, kura krīt nost tikai tad, kad esi aizvērusi savas mājas ārdurvis, jo tā ir vieta, kur vari būt tu pati. Tā tik ļoti dedzina tavu seju, ka gribas ar visiem nagiem to nokasīt līdz pat asinīm. Tā, lai sāp, lai dedzina līdz kaulam. Bet tu nedrīksti, tu nevari, jo tevi neviens nesapratīs… Tev ir tik ļoti bail. Bail no sevis, no apkārtējiem. Bail no šodienas, no rītdienas, bet visvairāk no nakts. Tā ir tik tumša un bezgalīga. Katra nakts paiet kaujoties ar uzmācīgajām domām, klusā balsī lūdzot – kaut rītdiena nekad nepienāktu. Tik ļoti gribas, lai šis murgs beidzas, jo tev vienkārši nav spēka izlikties, nav spēka uzlikt to nolādēto smago masku un to nest. Bez tevis visiem būtu labāk, daudz labāk. Dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas…

Es gribu, lai tu zini, ka es neizvēlos šodien raudāt vai teikt vārdus, kurus vairs nevaru atsaukt. Es neuzstādu sev mērķi padarīt arī tavu dienu pēc iespējas nepanesamāku. Es nepieceļos ar domu, ka šodien kārtējo reizi es neiešu dušā, staigāšu neķemmētiem matiem vai ar tevi nerunāšu. Es nesapņoju par rītdienu, kad man negribēsies nekas cits kā truli blenzt sienā, bet es gribu, lai tu apzinies, ka es zinu, ka arī tev sāp, ka tev ir grūti. Man ir svarīgi, lai šajā cīņā tu esi kopā ar mani. Lai arī tā ir cīņa, kas man ir jāizcīna vienai, man ir vajadzīgs tavs atbalsts, tava ticība, ka es to varu. Pasaki man ik pa laikam, ka man izdodas un tās mazās neveiksmes ir tikai nenozīmīgi putekļi. Saki man, ka tu mani mīli par spīti manai slimībai. Atgādini tās dienas, kad kopā mēs smējāmies un cēlām sapņu pilis. Saki man skaļi, ka par spīti depresijai, es joprojām esmu tā pati es. Un es tev apsolu, ka savās labajās dienās es darīšu to pašu. Es tev teikšu cik svarīgs un mīļš tu man esi, ka es novērtēju tavu atbalstu un lūgšu piedošanu par savām sliktajām dienām.

 

Šodien ir pasaules garīgās veselības diena. Diena, kad pasaule sadodas rokās, lai vēl skaļāk runātu par šo nolādēto slimību, kas skārusi tik daudzus no mums. Lai runātu par to, kā šī slimība ir izpostījusi dzīves, ģimenes, karjeras un draudzības. Šī ir diena, kad klusi sapņojam un ceram, ka reiz pienāks DIENA, kad varēsim atklāti runāt par šo slimību, nesaņemot nosodījumu. Diena, kad ikviens depresijas slimnieks būs tāds pats kā visi citi, kā tie ‘normālie’ tur ārā. Diena, kad ‘savādais un atšķirīgais’ būs pieņemams un saprotams visiem. Diena, kad par šo slimību varēsim runāt bez vainas apziņas un kauna sajūtas. Diena, kad tev nevienam nekas nebūs jāpierāda. Diena, kad nebaidīsimies lūgt palīdzību, bet visvairāk – to saņemt bez nosodījuma. Diena, kad varēsi būt tu pats – bez izlikšanās, bez maskas. Diena, kad varēsi vairs nebaidīties.

Šodien mēs skaļi sakām – tu neesi viens! Depresija ir slimība, kas atnāk neaicināta. Šodien, vairāk par citām dienām, es gribu tevi iedrošināt nepadoties.

Šodien gribu uzrunāt to kurlo un neredzīgo, lai palūgtu vienu – iemācīties saredzēt un ieklausīties, nenosodot un nepamācot. Atbalstīt neprasot un nepārmetot. Apziņa, ka šai cīņā tu neesi viens, dod neizmērojamu spēku iet uz priekšu un cīnīties ar šīm vējdzirnavām, ko sauc par depresiju.

 

Depresija nešķiro. Tai ir vienalga kāda ir tava rase, sejas krāsa, cik biezs vai plāns ir tavs bankas konts. Tā nešķiro dzimumu un pat ne vecumu. Tā var skart ikvienu no mums. Un, lai vai kā mums gribas dzīvot kā strausiem ar galvu smiltīs, un to ignorēt, naivi cerot, ka mani tā neskars, tā ir un būs mums visapkārt.

Vienkārši esi līdzās, nenosodot un nemācot, jo nekad nevari zināt, kad šī nevēlamā draudzene var neaicināta ienākt pa tavām durvīm. Viens klusējošs apskāviens, viens nepareizi pateikts vārds kādam var būt sākums vai pat gals.

 

Ieklausies, saredzi un vienkārši esi, jo bez tevis es viena šo cīņu neizcīnīšu.

Pasaki man skaļi, ka šai cīņā es neesmu viena.

Iveta Parravani

Foto: Mārcis Baltskars